1. Rokraksts, tā vēsture
Redzot cilvēka rokrakstu, mēs intuitīvi mēģinām izdarīt secinājumus un minējumus par rakstītāju. Rakstītais teksts mums parāda to, ko rakstītājs vēlas mums teikt, bet mēs, veroties rokrakstā, cenšamies uzzināt ko vairāk par pašu rakstītāju un viņa personību.
Rokraksts ir individuāla māksla un personības izpausme. Nav divu cilvēku, kuri rakstītu vienādi, jo tas ir kaut kas vairāk, nekā rakstīt ķeburus un izkārtot tos uz papīra sabiedrībai pieņemtā veidā. Rokraksts ir saistīts ar nervu sistēmu, smadzeņu darbību, veselību, emocionālo stāvokli un vispārīgu skatu uz dzīvi. (4,3)
Kā jau varat iedomāties, rokraksts mainās. Tas notiek ciešā saskaņā ar konsekvences un pretrunu modeļiem. Mums visiem ir dažādas rokraksta nokrāsas, atkarībā no tā, cik steidzīgi esam, cik aizkaitināti, flirtējoši, ieinteresēti vai vienaldzīgi pret aprakstāmo objektu. Taču kopumā tas ir prognozējami līdzīgs. (4,3)
Ideja par rokraksta un rakstura sakritību izteikta jau antīkajā senatnē – gan Eiropā, gan arī Āzijā. Senās Ķīnas filozofi pēc ievērojamu kaligrāfu rakstības stila sprieda par šo cilvēku raksturu. Mūsu ēras II gadsimtā romiešu vēsturnieks Svetonijs paziņoja, ka Cēzara rokraksts nav labi salasāms, un tādēļ varot secināt, ka viņš ir zemisks. Saskaņā ar citām ziņām Svetonijs savos spriedumos nav bijis tik radikāls. Viņš pavēstīja, ka Cēzara rokraksts ir pārlieku saspiests, turklāt, tik ļoti, ka starp atsevišķiem vārdiem nav ievērots parastais attālums. Šis secinājums izdarīts pirms vairāk nekā 1800 gadiem. (2,6)
Arī Tālajos Austrumos kopš seniem laikiem pastāv uzskats, ka rokraksts ataino rakstītāja personību. Austrumāzijas iedzīvotāji pēc tušas atstātajām līnijām spriež par „sirds zīmoga nospiedumiem”. (2,6)
Romiešu imperators Nerons pēc kāda virsnieka rokraksta secinājis, ka šis cilvēks ir neuzticams. Tomēr līdz grafoloģijas īsteniem pirmsākumiem vēl bija jāgaida piecpadsmit gadu simteņi. (2,6)
Sistemātiskā grafoloģija kļuva iespējama tikai pēc tam, kad izveidojās individuālie rokraksti. Pirmais zinātniskais apcerējums par grafoloģiju lasāms Itālijā – zemē, kas bija Romas garīgā mantiniece. XVII gadsimta sākumā Alderijs Prospers laida klajā rakstu, kas saucās ”Ideogrāfija”. (2,6)
…
