2006. gads
Par Romas veidošanos līdz mūsu dienām nonākušas daudzas leģendas. Taču neapstrīdamu vēsturisku faktu ir samērā maz. Tiek uzskatīts, ka Romas pilsētas pirmsākumā, ap 1000.g. p.m.ē.,Tibras upes krastā bijis latīņu zemnieku ciemats. Kā pilsēta Roma sākusi attīstīties, apvienojoties vairākām tuvumā dzīvojošām ciltīm, lielākās no kurām bijušas trīs - latīņi, sabīņi un etruski.
Sākotnēji Roma veidojusies kā pilsētas tipa valsts Itālijas pussalā, kas līdz tam bija raksturīgi lielai Vidusjūras reģiona daļai. Šo pilsētvalsti sākumā - no 753.g. p.m.ē. līdz 510.g. p.m.ē. pārvaldīja Romas karaļi (ķeizari), kuru, kā liecina vairums pētījumu, pavisam bijis septiņi. Tāpēc šo Romas attīstības pirmsvēstures periodu nereti dēvē par ķeizaru laiku. Tieši ķeizaru laikā Roma nostiprinājās kā pilsēta. Tās teritorija no nelielas apmetnes ievērojami paplašinājās, pieauga arī iedzīvotāju skaits, tika uzsākta daudzu publisku ēku celtniecība, līdz Roma kļuva par vienu no lielākajām Apenīnu pussalas pilsētām.
Jādomā, ka viens no galvenajiem faktoriem, kas romiešus jau sākotnēji atšķīra no vairuma citu tautu un valstu Vidusjūras reģionā un kas veicināja vēlākās Romas attīstību un pieņemšanos spēkā, bija organiska sabiedrības institucionālā struktūra, kas izveidojās vēl karaļu laikā. Šajā laikā sākās Romas iedzīvotāju noslāņošanās. Tie sadalījās divos galvenajos slāņos: patriciešos un plebejos. Patricieši baudīja politiskas tiesības tie no sava vidus ievēlēja Senātu (senatus), kurš iecēla karali. Karalis valdīja visu savas dzīves laiku, viņš bija atbildīgs par karaspēka savākšanu kara laikā, viņam vajadzēja šo karaspēku arī vadīt kaujā. Karalis bija arī augstākais tiesnesis civilās un kriminālās lietās. Senātam nebija tiesību diktēt karalim nekādus lēmumus. Tas nepieņēma arī likumus – tā bija karaļa priekšrocība. Taču karalis, ja viņš to vēlējās, varēja griezties pie Senāta un lūgt tā viedokli vai padomu tajā vai citā jautājumā. Līdz ar to vienvaldības princips romiešiem bija sabalansēts ar sarežģītu jautājumu kolektīvu apspriešanu. Ar šo valstisko funkciju sadalījumu vien jau romieši krasi atšķīrās gan no Austrumu despotijām, gan grieķu demokrātijas. Izrādījās, ka šāda valsts institucionālā struktūra ir daudz stabilāka un dzīvotspējīgāka. Karalis krīzes gadījumā varēja pieņemt ātrus, operatīvus lēmumus, nezaudējot laiku ilgstošos strīdos, bet stratēģiski svarīgu lēmumu alternatīvas vairumā gadījumu tika apsvērtas un izdiskutētas Senātā.…
