Pirmatnējā romiešu reliģija pašos pamatos atšķīrās no grieķu reliģijas. Lietišķie romieši, kuru trūcīgā fantāzija nespēja radīt ,, Iliādai” un ,,Odisejai līdzīgu tautu eposus, nepazina arī mitoloģiju. Viņu dievi maz atgādināja dzīvas būtnes. Tie bija abstrakti tēli bez noteiktas izcelsmes un dzīves gājuma, bez laulības un radnieciskiem sakariem, kuri grieķu dievus saistīja vienā lielā ģimenē. Dažkārt tiem nebija pat savu īsto vārdu, tikai apzīmējumi, iedēvējumi, kas noteica to varas un darbības robežas. Par tiem nestāstīja nekādas teiksmas. To mēs tagad uzskatām par zināmu radošas iztēles šaurību, bet antīkajā pasaulē to atzina par romiešu pozitīvo īpašību. Šī iemesla dēļ romieši tika dēvēti par visdievbijīgāko tautu. Paši grieķi apbrīnoja šo reliģiju, kurai nebija mītu, kas noniecinātu dievu cieņu un godību.
Pēc romiešu pārliecības, cilvēka dzīve visās, pat visniecīgākajās izpausmēs bija pakļauta augstākai varai un ritēja dažādu dievu aizbildniecībā, tā, ka cilvēks uz katra soļa juta atkarību no pārdabiska spēka. Blakus tādiem dieviem kā Jupiters un Marss, kuru varenība laika gaitā arvien pieauga, eksistēja vēl neaptverams daudzums maznozīmīgāku dievu, garu, kuru aizgādībā atradās dažādas sadzīves vai saimnieciskās dzīves jomas. Katra neveiksme, kaut vismazākā, katrs panākums, kaut visniecīgākais, bija dievības dusmas vai labvēlības izpausme.
Senajā Romā visas zināšanas par dieviem būtībā aprobežojās ar to, kā tie godināti un kādā brīdī piesaucami. Sīki un precīzi izstrādāti upurēšanas un reliģisko rituālu sistēma – tā arī bija seno romiešu reliģiskā dzīve. …