Romiešu tiesības ieņem unikālu vietu cilvēces tiesiskās attīstības vēsturē, tās aptver visdažādākās attiecības un dzīves situācijas. Tieši romieši, balstoties uz iepriekšējo pasaules pieredzi, tai skaitā arī Austrumu valstu, apkopoja, pilnveidoja un ieviesa jaunas tiesības, atverot jaunu lapaspusi cilvēces vēsturē.
Viena no svarīgākajām tiesību nozarēm, romiešu tiesību sistēmā aizņēma – saistību tiesības.
Romiešu tiesības arī mūsdienās joprojām ir aktuālas, kaut arī ne tādā formā un veidolā, kādas tās bija iesākumā. Izcila nozīme romiešu tiesībām ir juridiskās terminoloģijas nodibināšanā, it sevišķi civiltiesībās. Mūsdienu bagātais vārdu krājums un tiesību jēdzienu nacionālie apzīmējumi gan lielā mērā aizstāj romiešu nosaukumus, bet pilnīgi no tiem neatsakās un lieto tos tiklab likumdošanā, kā arī citos juridiskos aktos un literatūrā. Bez, terminiem, ko esam aizguvuši no senajiem romiešiem, Latvijas Republikas Civillikumā arī ļoti daudz, pamatprincipi ir ņemti tieši no Romiešu tiesībām. „Emptio et venditio (pirkums) – ir līgumi, ar ko viena puse apsola dot kādu preci otrai, un otra puse kādu naudas summu.1”
No augstāk minētā izriet, ka romiešu tiesībās pirkuma līgums ir konsentuāls kontrahents, t.i., tas stājas spēkā no kontrahentu (līdzēju) vienošanās brīža, bet nevis no pirktas lietas nodošanas brīža, kā tas būtu reāllīgumos. Lai pielīgtā lieta pārietu pircēja (emtor) īpašumā, nepietiek, ka līdzēji vienojas par preci un naudu, „nepieciešams vēl blakus institūts traditio, tas kā ārpus emptio et venditio (pirkums) stāvošs akts kalpo lietas iegūšanai īpašumā.2” „No emptio et venditio (pirkums) līguma izceļas divpusējas saistība, pie kam abpusēji līdzīga – contractus bilateralis aequalis.3”…
