Romiešu tiesības ir vienas no lielākām antīkās pasaules kultūras vērtībām. Romiešu tiesības atstāja milzīgu ietekmi uz Rietumeiropas tiesiskās domas visu turpmāko attīstību. Romieši paši uzskatīja, ka tiesības ir zinātne par labo un taisnīgo, ka tiesības ir noderīgas visiem vai vismaz daudziem. Romieši atzina tiesības par vienu no Romas valsts varenības balstiem, atrodot tās par līdzvērtīgām bruņotajam spēkam. Justiniāna Civiltiesību kopojumā – Corpus Iuris Civilis par to teikts: “ Augstākā valsts aizsardzība balstās uz divām lietām – ieročiem un likumiem. Laimīgajai Romas tautai tiem jāpateicas, ja tā senatnē ieguvusi varu pār visām citām tautām. Romas bruņotais spēks savu stiprumu guva likumos tādā pašā mērā, kā pašus likumus aizsargāja ar ieroču spēku.”
Viduslaikos romiešu tiesības veicināja arī vispārējo kultūras attīstību. Jaunajos laikos izstrādāja civiltiesību kodeksus, kas balstījās uz romiešu tiesību principiem. Tāpat arī tiesību teorijas pamatos lika romiešu tiesības un klasiskās jurisprudences atziņas un idejas.
Latvijā romiešu tiesības kļuva par juridiskās izglītības pamatu. Jau laikā no 1919.- 1940.gadam galvenais romiešu tiesību studiju centrs bija Juridiskā fakultāte, kur tika studēti romiešu tiesību galvenie institūti pēc Justiniāna Civillikumu kopojuma – Corpus Iuris Civilis. Tāpēc jurists, kas apguvis romiešu tiesības, viegli orientējas visu to valstu tiesībās, kas balstās uz romiešu tiesību idejām, principiem un institūtiem, spēj izprast un apgūt svešvārdu jēgu, it īpaši juridisko terminoloģiju. Modernajās mūsdienu tiesībās bieži var sastapt terminus, kas sakņojas romiešu tiesībās.
Arī Latvijas 1937.gada Civillikums veidots pēc romiešu tiesību institūciju sistēmas un principiem.
Tāpēc šajā darbā tiks parādīta romiešu tiesību ietekme uz daudzām Rietumeiropas valstīm, recepcijas galvenie cēloņi un norise.
Romiešu tiesību recepcija – romiešu tiesību pārņemšana un pielietošana praksē kontinentālās Eiropas valstīs ( veidojas romāņu – ģermāņu tiesību sistēma ).
Tā kā feodālās tiesības bija primitīvas, pretrunīgas un partikulāras ( nošķirtas ), tās nespēja regulēt ar tirdzniecību, preču pārvadājumiem un kredīta operācijām saistītos darījumus. Līdz ar tirdzniecības un amatniecības attīstību tiesību partikulārisms ( valsts atsevišķu daļu tiekšanās pēc iespējami lielākas neatkarības no centra, pēc savu vietējo tiesību neaizskaramības ) kļuva arvien neciešamāks. Šo jauno kapitālistisko attiecību regulēšanai daudz vieglāk bija piemērot romiešu tiesības nekā feodālo tiesību sastingušās normas.…