Feodālās tiesības bija primitīvas, pretrunīgas un partikulāras (nošķirtas). Līdz ar tirdzniecības un amatniecības attīstību tiesību partikulārisms kļuva arvien neciešamāks.1 Sevišķi tas sakāms par civiltiesībām. Tajās vērojami mēģinājumi civilattiecības unificēt un sistematizēt. Taču šajā jomā veiktais darbs problēmu neatrisināja. Joprojām nācās civiltiesiskos strīdus kārtot pēc nerakstītajām paražu tiesībām. Šajā nozarē līdzēja karaļa izdotie likumi. Tirgotājiem, amatniekiem, arī turīgajiem zemniekiem nācās slēgt līgumus, kas paražu tiesībās tikpat kā nebija atrodami. Feodālās tiesības nespēja regulēt ar tirdzniecību, preču pārvadājumiem un kredīta operācijām saistītos darījumus. Šo jauno kapitālistisko attiecību regulēšanai daudz vieglāk bija piemērot romiešu tiesības. Romiešu tiesības, kaut arī tās bija vergturu sabiedrības tiesības, balstījās uz neierobežotu privātīpašumu (kas nozīmēja neierobežotas rīcības iespējas ar piederošo lietu), to normas bija izteiktas abstraktā formā un tāpēc tās bija piemērojamas preču – naudas attiecību regulēšanai. Tāpat arī mantojuma tiesības ar plašo testamentāro brīvību bija visai noderīgas iegūto bagātību nodošanai mantiniekiem, kas tās turpinās krāt un vairot nākotnē. Romiešu tiesību privātīpašuma un līguma sistēma bija visai noderīga kā feodāļiem, tā topošajai buržuāzijai, tāpēc sākās romiešu tiesību aizgūšana, pārņemšana jeb recepcija.
…