Pēc senās Romas valsts sabrukuma bija pagājuši vairāki gadsimti, kad Eiropas valstīs sākās romiešu tiesību recepcija. Termins “recepcija” cēlies no latīņu valodas vārda “receptio”, kas nozīmē aizgūšana vai paņemšana, šajā gadījumā tiesību aizgūšana. Tiesību recepcija ir viena no izplatītākajām tiesiskās dzīves parādībām. Sākot ar 11.gs. viduslaiku valstis pārņēma pilnīgi vai daļēji galvenokārt romiešu civiltiesības un lietoja tās kā pozitīvās jeb spēkā esošās tiesības.
Ziemeļitālijas pilsētās ar 11.gs. sākās romiešu tiesību recepcija. Galvenais cēlonis tam bija rosīgā saimnieciskā dzīve, it īpaši tirdzniecības attīstības un ar to saistītā kultūras attīstība.
Ziemeļitālijas pilsētā Boloņā nodibinājās universitāte, kas ir visvecākā Eiropā. Tajā bija teoloģijas fakultāte un juridiskā fakultāte, kurā studēja un pētīja senās romiešu tiesības, kas bija nesalīdzināmi pārākas par partikulārajām, feodālajām tiesībām, bieži vien nerakstītām. Romiešu tiesības bija rakstītas. Tātad ērti piemērojamas kā tiesās tā ekonomiskajā dzīvē uz to pamata varēja ērti nokārtot sarežģītas tiesiskas problēmas.
Vācija
“Civiltiesības bija primitīvas, pretrunīgas un partikulāras. Līdz ar tirdzniecības un rūpniecības attīstību tiesību partikulārisms kļuva arvien neciešamāks. Feodālās tiesības nespēja regulēt ar tirdzniecību, preču pārvadājumiem un kredīta operācijām saistītos darījumus. Šo jauno kapitālistisko attiecību regulēšanai daudz vieglāk bija piemērot romiešu tiesības nekā feodālo tiesību sastingušās normas. Romiešu tiesības, kaut arī tās bija vergturu sabiedrības tiesības, balstījās uz neierobežotu privātīpašumu, to normas bija izteiktas abstraktā formā un tāpēc tās bija piemērojamas preču naudas attiecību regulēšanai”.…