Runas un valodas attīstības traucējumu cēloņi, izpausmes un iespējamā profilakse. Problēmas un to risinājumi

Logopēdijas zinātnes raksturojums:
Logopēdija ir speciālās pedagoģijas (defektoloģijas) nozare par valodas traucējumiem, to izcelsmes cēloņiem , veidiem un novēršanas metodiku.
Termins logopēdija cēlies no grieķu valodas (logos – vārds, paideia – audzināšana, mācīšana) , kas nozīmē „valodas audzināšana, mācīšana”.
Ar jēdzienu „valodas traucējumi” saprot daļēju vai pilnīgu nespēju cilvēkam sazināties runas vai rakstu valodas veidā. Logopēdijas zinātne cieši saistīta ar medicīnu , psiholoģiju, lingvistiku. Vācu autori K. P. Bekers un M. Sovaks grāmatā „Logopēdija „ logopēdiju traktē kā medicīniski pedagoģisku zinātni, kura efektīvi var attīstīties tikai logopēdu un ārstu kopīgā sadarbībā.


Logopēdijas uzdevumi:
Valodas traucējumu izpausmes un to attīstības izpēte (etioloģija un patoģenēze),
Valodas traucējumu diagnosticēšana, sistematizēšana, novēršana, kā arī jaunu efektīvu darba paņēmienu un metožu izstrāde,
Valodas traucējumu izplatības izpēte un to ietekme uz bērna personību un viņa psihi,
Logopēdiskās palīdzības organizēšana un logopēdijas kabinetu izveide,
Lekciju, rakstu, brošūru, grāmatu, uzskates līdzekļu sagatavošana

Galvenais logopēdijas mērķis ir teorijas un prakses vienotība, valodas traucējumu precīza diagnosticēšana un to savlaicīga metodiski efektīva novēršana.…