Ievads.
Trīsdesmit četru gadi Baltijas jūras tūkstošgadu vēsturē ir nemanāms mirklis, taču cilvēces centienos saglabāt un aizsargāt jūras vidi- liels un nozīmīgs solis. Tieši pirms trīsdesmit četriem gadiem- 1974.gadā- Helsinkos tika parakstīta pasaulē pirmā sauszemes un jūras piesārņojuma avotus aptveroša starptautiska konvencija- Baltijas jūras vides aizsardzības jeb Helsinku konvencija.
Tajā laikā intensīvās rūpniecības un lauksaimniecības dēļ ik gadu Baltijas jūrā tika novadīti simtiem tonnu kaitīgu ķīmisku savienojumu un tūkstošiem tonnu augu barības vielu, kā arī nemitīgi palielināta zvejas un kuģu satiksmes intensitāte. Jūras vides stāvoklis bija kritisks. Skābekļa trūkums un sērūdeņraža koncentrācija jūras dziļūdens ieplakās, roņu un putnu masveida bojāeja, mencu nozvejas krass samazinājums bija sekas cilvēka netālredzīgai rīcībai. Turklāt Baltijas jūras dabiskie apstākļi – ierobežotā ūdens apmaiņa, salīdzinoši neliels sāļums un sugu daudzveidība- tikai pastiprināja kaitīgo faktoru ietekmi.
Lai mainītu esošo situāciju, piekrastes valstu valdības, neņemot vērā tobrīd pastāvošās politiskās situācijas radītos aizspriedumus, vienojās par kopīgu, neatliekamu pasākumu nepieciešamību un 1974.gadā parakstīja konvenciju. Mainoties politiskajai situācijai, konvenciju papildināja, un 1992.gadā kopā ar citām Baltijas jūras valstīm parakstīja arī Latvija.
Konvencijas mērķu īstenošanai tika nodibināta Helsinku komisija, kas plašāk pazīstama kā HELCOM. Helsinku komisijas darbs Baltijas jūras piesārņojuma samazināšanai ir vainagojies ar labiem panākumiem. Tā pašlaik no Baltijas jūras vides rīcības programmas 132 vides karsto punktu sarakstā iekļautajiem objektiem svītroti jau 50, tajā skaitā 3 no 9 Latvijā esošajiem. Programmas īstenošanai ieguldīts iespaidīgs finansējums – 1,1 miljards eiro, neskaitot atsevišķas investīcijas vēl 20 karstajos punktos.
…
