Sadarbība starp Latvijas un kaimiņvalstu reģioniem

SECINĀJUMI
• Jāsecina, ka reģions ir kompleksa parādība, kas izsakāma 3 dimensijās: politiskajā, ekonomiskajā un identitātes. Atkarībā no dominējošās dimensijas, izdalāmi ekonomiskie, politiskie, kultūras/identitātes reģioni vai to kombinācijas. Savukārt reģionālisms ir orientēts uz integrāciju, ja tas vērsts uz sadarbību starptautiskā līmenī, savukārt uz decentralizāciju – ja uz valsts iekšieni.
• Jāsecina, ka Baltijas valstu vienotības galvenais stimuls vēsturiskā perspektīvā bija PSRS okupācija – pirms tam tām nebija kopīgu mērķu.
• Latvijas sadarbība ar pārējām Baltijas valstīm īpaši vērtējam kopš 1989. gada, un tā norāda uz Baltijas reģiona attīstības ciklisko raksturu: sākotnēji reģiona identitātes un politiskajās dimensijās dominējošā ir cieša integrācija, kuru pastiprina vienoti mērķi – atgūt un nostiprināt neatkarību no PSRS (1989.-1995. gads); periodā pēc 1995. gada par vienotu Baltijas valstu mērķi tiek izvirzīta to integrācija ES un NATO – šajā periodā dominē sadarbība visās trīs dimensijās – gan ekonomiskajā, gan politiskajā, gan – identitātes; pēc 2002. gada Baltijas reģionālajā integrācijā vērojams atslābums; 2007. gada globālā ekonomiskā un finanšu recesija mobilizēja Latviju, Lietuvu un Igauniju, aktivizējot savstarpējo mijiedarbību, tomēr šobrīd reģionālā integrācija, lai gan ekonomiski pamatota, nav dominējoša savstarpējās attiecībās.
• Jāsecina, ka Latvija, lai gan nav līdere ne ekonomiskajā, ne politiskajā ziņā, Baltijas reģionā ģeogrāfiski un ģeopolitiski atrodas pozīcijā un situācijā, kas determinē tās misiju uzņemties Baltijas reģiona attīstīšanas līderību, pretējā gadījumā pastāv iespēja, ka Igaunija orientēsies galvenokārt uz sadarbību ar Somiju, savukārt Lietuva – ar Poliju.
…