“…Saderināšanās ir savstarpējs solījums nākotnē noslēgt laulību ar mērķi pāriet no svešu cilvēku attiecībām uz ģimenes attiecībām, kas izteikts skaidri un nepārprotami jebkurā darījuma formā (rakstiski, mutiski, ar konkludentām darbībām.1
Atbilstoši CL 26.p.1.d. saderināšanās ir vīrieša un sievietes „savstarpējs solījums savienoties laulībā, turklāt ar saderināšanos vienlaikus tiek saprastas arī saderināto savstarpējās tiesiskās attiecības, kas nodibinātas ar šo solījumu. Kaut gan saderināšanās nenod tiesību prasīt tiesas ceļā laulības noslēgšanu” saderināto savstarpējo tiesisko attiecību izbeigšana, nesasniedzot saderināšanās mērķi – laulības noslēgšanu, likumā noteiktajos gadījumos var radīt zināma mantiska rakstura tiesiskās sekas...”2.
Var secināt, ka saderināšanās, pēc būtības, ir solījums starp vīrieti un sievieti, kuri savstarpēji sola ar tādu darbību noslēgt laulību viņu starpā.
Manā uztvērē, saderināšanās ir arī jaunais posms starp vīrieša un sievietes attiecībām, kas nosaka to, ka sieviete ir kluvusi par šī vīrieša līgavu, savukārt vīrietis šai sievietei kļuva par līgavaini.
Saderināšanās institūta attīstība
„...Saderināšanas institūta aizsākumi meklējami jau romiešu tiesībās. Klasiskajā periodā saderināšanos ar līgavaiņa un līgavas piekrišanu slēdza viņu ģimenes tēvi.
Postklasiskajā periodā kristiānisma un līgavas pirkšanas semīstiskās tradīcijas iespaidā saderināšanās ieguva saistības raksturu un tās noslēgšana bija apvienota ar rokasnaudas došanu.
Viduslaikos ar „sponsalia” saprata saistībtiesisku līgumu starp līgavaini un līgavas ģimeni, kas nodibināja līgavaiņa pienākumu maksāt līgavas nodošanu viņam. Kanoniskās tiesības paredzēja saderināto tiesību tiesas ceļā prasīt laulības noslēgšanu.…