Saistību tiesību pastiprināšana un tās nozīme

Saistību tiesību jēdzienu lieti divās nozīmē – kā objektīvā tiesības (jeb tiesību normas), kas nosaka saistību rašanos, izpildi, izbeigšanos, pārkāpumu sekas. Otrkārt, ar šo terminu apzīmē tās tiesības, kas pēc darījuma rodas konkrētai personai, kas ir subjektīvās tiesības. Tā kā darba tēma ir „Saistību pastiprināšana, to veidi”, tad šis darbs iekļauj šīs abas disciplīnas, kur no vienas puses ir objektīvās tiesības, kas izriet no tiesību normas, ar „jābūtības” formu, un no otras puses pušu vienošanās rezultātā izrietošās subjektīvās tiesības, ar tiesībām un pienākumiem, kuros, kā jau minēju, ietilpst arī saistību pastiprināšana.
Tā kā nedzīvojam ideālā pasaulē, kur viss vienmēr notiek pēc likumiem, normatīviem un noteikumiem, tad Civillikuma ceturtajā daļā, Saistību tiesībās ir iekļauti arī akti par to, kas notiek tad, ja kāda no darījumā iekļautajām pusēm nepilda savas saistības. Saistību tiesība ir civiltiesiska attiecība, uz kuras pamata tiesīgai personai (kreditoram) ir tiesība prasīt no saistītās personas (parādnieka) zināmas darbības izpildījumu, bet parādniekam savukārt ir pienākums šo darbību izpildīt par labu kreditoram. Saistību spēks ir vērsts uz to, ka tas pastiprina iespēju kreditoram saņemt izpildījumu vai apmierinājumu, kā arī vairumā gadījumu papildus iedarbojas uz parādnieka mantisko stāvokli, interesēm, mudinot viņu savas saistības izpildīt.
Mans darba mērķis ir efektīvi izzināt Civiltiesībās, Saistību tiesību daļā esošos saistību pastiprināšanas veidus. Mani darba uzdevumi ir:
Izpētīt Latvijas Republikas Civillikumā teikto par saistību pastiprināšanu;
Izprast, kādēļ ir nepieciešama saistību tiesību pastiprināšana;
Iepazīties ar noteikumiem, kas regulē saistību tiesību iekļaušanu līgumos, analizēt kādiem noteikumiem jāpastāv, lai varētu realizēt saistību pastiprināšanu.…