Patstāvīgajā darbā „Sake” mērķis ir izzināt sake rašanos un papētīt ražošanu. Darba uzdevums – izpētīt šī dzēriena vēsturi. Salīdzināt ražošanas tehnoloģiju gan senatnē, gan mūsdienās. Aplūkot sakē veidus un tā pareizu pasniegšanu un lietošanu.
Diez vai atradīsies cits dzēriens, par kuru priekšstats tik krasi atšķirtos no realitātes. Piemēram, visiem zināms, ka sake ir nacionālais japāņu dzēriens. Taču japāņiem uz to nav monopoltiesību, un pārsvarā tas tiek importēts no Ķīnas. Pat vairāk – atbilstoši japāņu vēsturiskajām hronikām „Kodziki”, arī ražošanas tehnoloģija tika aizņemta no ķīniešiem. Ķīnā arī tika atrastas liecības par labu tam, ka pirmais rīsu vīns bija pagatavots tieši tur, nevis Japānā.
Daudzi uzskata, ka sake ir rīsu degvīns. Lai gan patiesībā tas ir rīsu vīns. Atšķirība ir iegūšanas veidā: degvīnu iegūst destilējot, vīnu – fermentācijas rezultātā. Maldu iemesls slēpjas pirmajā iepazīšanās ar sake, kuru pieņemts pasniegt nedaudz uzsildītu, šādā veidā tas liekas stiprāks, nekā īstenībā (parasti tam ir 16 – 20 grādi). Tā ir raksturīga, taču ne vienīgā dotā dzēriena īpatnība.
Sākotnēji sake bija rituāla dzēriens. Līdz pat šai dienai tas spēlē lomu dažos sintoistu rituālos. Pārsvarā dzēriens bija domāts, lai pielabinātu dievības un tādējādi nodrošinātu labu ražu.
Senatnē tiesības gatavot sake bija tikai imperatora ģimenes locekļiem, vēlāk šo mākslu pārņēma budistu mūki. Tikai viduslaikos šo dzērienu sāka ražot personīgai lietošanai zemnieku saimniecībās. Dzēriena iegūšanas veids bija ļoti krāšņs, bet ne īpaši higiēnisks – rīsus vienkārši košļāja un spļāva koka tvertnēs, kur notika fermentācija. Tīrāku sake sāka iegūt tikai 12.gs. m.ē. Rūpnieciskā mērogā sake sāka ražot 17.gs.
Daži uzskata, ka sake ir īpaša japāņu alus šķirne. Bet tas ir maldinošs uzskats, jo Japānā gan ir arī alus, kas ir ļoti atšķirīgs no mums pierastā alus, taču sake pagatavošanas tehnoloģija stipri atšķiras no alus vārīšanas veidiem. …
