Sakrālais tūrisms Jēkabpils rajonā

Sakrālais (latīņu sacer, saceri – svēts) – ar reliģisku kultu un rituālu saistīts, sakrālā arhitektūra – celtnes, ko izmanto reliģiskai darbībai un ceremonijām.
Sakrālais tūrisms ir vērsts uz plašas tūristu auditorijas iepazīšanos ar baznīcām un kulta celtnēm un baznīcas vēsturi ar mērķi gūt māksliniecisku un reliģisku baudījumu, iegūt vēsturiskas un kultūrvēsturiskas zināšanas.
Pētījumā ir aprakstīti dažādi sakrālie objekti Jēkabpils rajonā (izņemot Jēkabpils pilsētu) – dievnami, seno baznīcu vietas, mācītājmuižas, ar ievērojamu cilvēku (mācītāju) dzīvi saistīti objekti.
I. Sakrālais tūrisms
Tūrisms – ceļošana kājām, pa ūdeni, ar slēpēm, velosipēdu un citiem pārvietošanās līdzekļiem, kurā lietderīga atpūta savienota ar sporta elementiem un zināšanu paplašināšanu.
Sakrālais tūrisms kā viens no īpašiem tūrisma veidiem Latvijā ir tikpat izplatīts kā dabas, rekreatīvais vai sporta tūrisms.
Svētais jeb sakrālais – mūsu gadsimta sākumā zviedru arhibīskaps un reliģiju pētnieks Natans Sēderbloms (Nathan Soderblom, 1866-1931) izveidoja definīciju, kas balstās uz cilvēka izjūtām: „Reliģiozs jeb dievbijīgs ir tas, kuram kaut kas ir svēts.”1
Sakrālais [vācu sakral, latīņu sacer (saceri) „svēts”] – ar reliģisku kultu un rituālu saistīts, sakrālā arhitektūra – celtnes, ko izmanto reliģiskai darbībai un ceremonijām2.
Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas mūsu valstī atdzimusi arī svētceļotāju kustība, kura arī zināmā mērā pieskaitāma sakrālajam tūrismam, jo uzsākot ceļojumu uz Aglonas baziliku, svētceļnieks ne tikai apzinās un piepilda savu aicinājumu doties uz šo svētvietu, bet arī veicot šo ilgo pārgājienu kopā ar līdzīgi domājošiem, attīra savu dvēseli no ikdienas rūpēm un steigas. Svētceļojumu maršruti vienmēr ved pie sakrālā tūrisma objektiem.…