Sarunvalodas stilu lieto ikdienas sazināšanās vajadzībām. Stila leksikas pamatā ir stilistiski neitrāli vārdi, bet šī stila specifiku rada īpaša leksikas grupa- sarunvalodas vārdi, kurus lieto neoficiālā, brīvā sarunā.
Sarunvalodas stilu plaši izmanto visi cilvēki vārdiskās saziņas procesā, no tā var secināt, ka stilam raksturīga mutvārdu forma. Rakstu formā šo stilu izmanto neoficiālās vēstulēs, dienasgrāmatās un kā stilistisku izteiksmes līdzekli daiļliteratūrā un publicistikā. Sarunvaloda norisinās gan monologā, gan dialogā. Sarunvalodas stila līdzekļi ir vārdi, vārdformas, vārdu savienojumi, teikumi un frazeoloģismi ar sarunvalodas “nokrāsu”. Tos var izmantot pēc vajadzības, galvenais ir lietojuma motivācija un mēra izjūta.
Sarunvalodas stils atšķiras no pārējiem stiliem gan leksikā, gan morfoloģijā, gan sintaksē. Leksikā sarunvalodas stilam līdzās citiem vārdiem zīmīgi ir īpaši sarunvalodas vārdi (pinkšķēt, snīpis, prātvēders, okšķerēt u.c.). Sarunvalodas vardu lietojums piešķir runai brīvu, nesaistītu, reizēm pat humoristisku pieskaņu.
Morfoloģijā sarunvalodas stilam īpatnējs ir mazs saikļu un prievārdu lietojumu skaits, tāpat ir raksturīgs ir plašs izsauksmes vārdu lietojums. Vairāk nekā pārējos stilos ir sastopami darbības vārdi. Ievērību pelna 1. un 2. personas formu izplatība, plašs pavēles izteiksmes un atstāstījuma izteiksmes izmantojums. Sarunvalodā visbiežāk lietojamie vārdi ir: un, būt, tas, es, ar, kas, uz, no, par, viņš, ka, lūk.
Īpatnēja ir sarunvalodas stila sintakse. Tā kā šo stilu bieži lieto dialogos, kur izsacījumu uztvert palīdz situācija, žesti, runas intonācija. Teikumi parasti ir īsi, bieži vien tajos nav minēti vārdi, kas noprotami no situācijas.
…
