I. Satversmes tiesas izveides vēsture
Katrai valstij ir sava tiesību sistēma, un šo sistēmu veido spēkā esošo normatīvo aktu kopums. Tiesību sistēmā ir noteikta kārtība. Visaugstāko vietu katras valsts tiesību sistēmā ieņem valsts konstitūcija, atstājot aiz sevis parlamenta pieņemtos likumus un pārējos normatīvos aktus, kuri tiek ierindoti atkarībā no normatīvo aktu izdevēja stāvokļa valsts varas institūciju skalā. Un šajā valsts izveidotajā tiesību sistēmā neviens likums nedrīkst būt pretrunā ar konstitūciju, savukārt neviens normatīvais akts nedrīkst pārkāpt likumu.
Valstij ir rakstīts pamatlikums – konstitūcija un šāda konstitūcija ir saistoša valsts parlamentam un visām citām valsts pārvaldes iestādēm.
Tiklīdz parlaments pats ir tiesīgs šādu jautājumu izšķirt, tad izšķiršana kļūst par politiski motivētas rīcības, spēles daļu nevis par objektīvu spriedumu vai vērtējumu. Nepārprotami, ja parlamenta vairākums vēlas likumprojektu pieņemt, tad – diezgan droši var teikt, ka arī parlaments nobalsos, ka likumprojekts nododams izsludināšanai Valsts prezidentam, uzskatot, ka tas ir likumīgs. Un tādā gadījumā zūd jēga prasīt vai apšaubīt likuma likumību; parlamentam būs iespēja katrā gadījumā nobalsot, ka jebkurš likums ir “saskaņā ar konstitūciju” un likumīgs, lai arī cik nelikumīgs un konstitūcijai pretimrunājošs tas būtu.
Var rasties dažādas situācijas, kad jāizšķir, jāizvērtē jautājums par dažādu valsts varas iestāžu kompetences robežām, kad jāizšķir jautājums, vai šī darbība vai atsevišķa lieta ir piekritīga Saeimai, Valsts prezidentam, Valsts kontroles vai citai valsta varas iestādei un vai vispār tā ir piekritīga kādai no šīm iestādēm, jeb lieta vispār ir neizlemjama, neizdarāma bez Satversmes grozīšanas. Rodas jautājums – pie kā griezties, kurš būs tas, kas pateiks „galavārdu”, izlems „par” vai „pret”. Atbilde ir viennozīmīga - neitrāla instance – Satversmes tiesa.
Piemēram, ASV konstitucionālās uzraudzības funkcijas piešķīra ASV Augstākajai tiesai. Šīs idejas tēvs bija ceturtais ASV Augstākās tiesas priekšsēdētājs Džons Maršals. Zināmu laiku šo sistēmu uzskatīja par tipiski amerikānisku un Eiropai nepieņemamu.
Laikā starp diviem pasaules kariem pirmie konstitucionālās uzraudzības „asni” sāka parādīties Eiropā. Austrija izveidoja Konstitucionālo tiesu. Vācijā – Veimāras Republikā – pirmos nedrošos soļus šajā virzienā spēra Impērijas tiesa, Norvēģijā atsevišķas lietas izskatīja Augstākā tiesa. Latvijā Konstitucionālās tiesas nebija, un arī Senāts šādas lietas neizskatīja, it sevišķi jāņem vērā, ka Satversmes darbība no 1934.gada tika ierobežota.
Padomju Savienībā ilgu laiku tika noliegta konstitucionālās uzraudzības ideja kā tāda. Galvenais arguments bija, ka tā ir amerikāņu izgudrota institūcija un tādēļ, protams, buržuāziska un pretēja darbaļaužu interesēm.
…
