Saules enerģijas izmantošanas vēsture iesniedzas jau senajā Ēģiptē, antīkajā Grieķijā un Romā. Tolaik mūsu senči pamanījās lieti izmantot tikai t.s. pasīvo saules enerģiju jeb, kā mūsdienās teiktu, saules kolektorus, kas saules enerģiju pārveido siltumā. Saules siltumu siena, salmu, malkas, drēbju, graudu, augļu, ogu, zivju, gaļas un citu produktu un lietu žāvēšanai cilvēki ir izmantojuši jau kopš seniem laikiem.
Zinātniski Saules enerģijas izmantošanas vēsture sākas ar 1839. gadu, kad franču fiziķis Antuāns Anrī Bekerels atklāja fotogalvanisko efektu. Kopš tā laika tika uzsākti mēģinājumi izgatavot iekārtas, kas spējīgas pārvērst saules enerģiju elektriskajā. Iekārtas sauc par saules fotoelektriskajiem moduļiem.
19.gs. vidū franču zinātniekam Mušē (Mouchet) pirmoreiz izdevās saules enerģiju pārvērst elektrībā. 20.gs. sākumā tika uzbūvēta pirmā saules spēkstacija, bet vēlāk to, ka saules enerģija ir izmantojama vienmēr un visur, plaši izmantoja lidojumiem kosmosā. Pirmo naftas krīzi cilvēce piedzīvoja 70.gados, un kopš tā laika zaļi domājoši cilvēki pievērsušies solārajai arhitektūrai. Tas ir būvniecības veids, kas apvieno pasīvās un aktīvās saules enerģijas izmantošanas iespējas un kombinē tās ar pasākumiem siltuma zudumu novēršanai. [1]
Aktīva saules enerģijas izmantošana ēku siltuma un arī elektroenerģijas apgādes vajadzībām pasaulē aizsākās apmēram pirms 40 gadiem – aizvadītā gadsimta 70.-to gadu sākumā, kad, izstrādājot pirmo funkcionāli efektīvo termosolāro un mazliet vēlāk arī elektroenerģijas ģenerācijas iekārtu shēmas, saules radiācija kļuva par vienu no tolaik neparastākajiem, tomēr vienlaikus arī inovatīvākajiem un progresīvākajiem lokālās enerģijas ģenerācijas veidiem.
Tikai apmēram 10 gadus vēlāk – 1980. tajos gados, saules enerģijas izmantošana vienģimeņu māju, kā arī daudzdzīvokļu, biznesa un industriālajā apbūvē, no D reģioniem ienāca arī „mērenāka klimata joslā”. Eiropas ZA reģionos un Skandināvijas valstīs.…
