Saskaņā ar mūsdienu priekšstatiem, Saules sistēma izveidojās no auksta starpzvaigžņu gāzes un putekļu mākoņa aptuveni pirms 4,6 miljardiem gadu. Tas varēja norisināties sekojoši. Mākonim saspiežoties, no tā lielākās daļas izveidojās Saule, bet no atlikuma - gāzes un putekļu disks. Disks sadalījās atsevišķos sablīvējumos, kas, savstarpēji saduroties, auga arvien lielāki, līdz no tiem izveidojās planētas. Planētas turpināja bombardēt starp tām palikušie sīkie ķermeņi. To triecienos atbrīvojās liela enerģija, kas sasildīja planētas. Sasilšanu veicināja arī radioaktīvo iežu izdalītais siltums.
Rezultātā dažu planētu dzīles sakarsa, izkusa un noslāņojās. To centrā izveidojās blīvs kodols, bet ārpusē - no vieglākiem iežiem veidota garoza. Šīs planētas, kurām izveidojās kodols un iežu garoza sauc par zemes grupas planētām un pie tām pieder Merkurs, Venēra, Zeme un Marss. Tās ir samērā nelielas planētas ar cietu virsmu. Planētas, kurām nav cietas virsmas sauc par milzu planētām. Milzu planētas ir Jupiters, Saturns, Urāns un Neptūns. Tām ir biezas un blīvas atmosfēras. Plutons nepieder ne pie vienas, ne otras planētu grupas.
Kas ir saules sistēma? ( 1. att. )
Saules sistēmu veido Saule, deviņas dažāda lieluma lielās planētas un mazāki dabas ķermeņi – asteroīdi, komētas un meteorīdi. Saule ir Saules sistēmas lielākais ķermenis un atrodas tās centrā, bet pārējie debess ķermeņi riņķo ap Sauli. Tos orbītās notur Saules gravitācijas spēks. Lielākajai daļai planētu apkārt riņķo mazāki debess ķermeņi – pavadoņi.…
