Senā Grieķija. Agrā klasika

Secinājumi
Kā iepriekš ievadā minēts, autore uzskata grieķu klasiskās mākslas perioda mantojumu par nenovērtējamu ieguldījumu kultūras attīstībā. Taču pētot šo tēmu, īpašu interesi izraisīja mākslinieka loma Senajā Grieķijā. Ja mūsdienās mākslinieki tiek vērtēti par viņu talantu un prasmēm, tad rodas iespaids, ka pētītajā periodā mākslinieka darbs tika pielīdzināts amatnieka darbam, padarot šo kreatīvo, organisko mākslas rašanās procesu par pārāk tehnisku.

Kā teikts grāmatā “Senās grieķijas kultūra”(1998) lpp.133., -“Grieķi mākslu un amatniecību apzīmēja ar vienu vārdu: technē…. ar šo vārdu saprata jebkuru mākslīgu ražošanu. Technē – katra producējoša, ražojoša (nevis izzinoša) cilvēka praktiska darbība (ne dabas produkts un ne vērojums), kas izmanto māku (ne iedvesmu) un pamatojas uz vispārīgiem likumiem (ne tikai uz empīrisku pieredzi – doxa)”

Autores uztverē, māksla ir tieši pretēja šim sengrieķu uzskatam. Mākslinieks izzin pasauli un redz to citādi, caur radošo prizmu. Radīt kaut ko tik grandiozu kā autori šajā laikmetā, nav iespējams bez talanta, iedvesmas un zināšanām. Mākslinieks ir radoša personība, kas mākslā pauž savu individualitāti.


…