Senās Ķīnas filosofija

Ķīnas filozofija
2.gadu tūkstotī p.m.ē. cīņā ar Dzeltenās upes ūdeņiem un nemitīgiem klejotāju uzbrukumiem veidojās senās Ķīnas sabiedrība un valsts. Šajā laikā sāka iezīmēties arī garīgās dzīves pamatorientācijas, kas laika gaitā guva striktas aprises un noteica Ķīnas kultūras veidolu gadu tūkstošiem ilgi.
Ķīnas filozofija savā attīstības ceļā brīžiem sasniedza pārsteidzoši augstas prāta un garīgo meklējumu virsotnes, apliecinot domas darbības un pasaules vērojuma izsmalcinātību. Tomēr saikne ar mitoloģisko pasauli nekad pilnībā netika pārrauta. Veidojās īpatnēja tēlaina domāšana, kas sevī apvienoja mitoloģiskajai apziņai raksturīgo tiešo pasaules redzējumu ar spējām iedziļināties cilvēciskās esamības noslēpumos, cilvēka un pasaules attiecību dzīlēs.
Par Ķīnas filozofiju parasti tiek uzskatīta filozofiskā tradīcija, kas attīstījusies pati pēc saviem likumiem vienotas sistēmas ietvaros no senajiem laikiem līdz 20. gadsimta sākumam. Tradīcijas pārmantojamību nodrošināja valsts eksāmenu sistēma, kas sāka veidoties 1. gadu tūkstoša beigās p.m.ē. Valsts eksāmenos tika prasīta dziļa senlaiku filozofisko traktātu pārzināšanas, kas izglītotajiem ķīniešiem lika pievērsties filozofijas pirmsākumiem.
Ķīna bija kultūras centrs Tālo Austrumu un Dienvidāzijas tautām, Ķīnas filozofija izplatījās Japānā, Korejā, Tibetā, Mongolijā, Vjetnamā, Siāmā (tagadējā Taizemē).

…