Senēģiptiešu literatūra

Lielu interesi izraisa uzraksti uz augstmaņa Uašptaha kapa. Viņš bija 5. dinastijas farona Neferkara celtnieks. Uzraksts vēstī par augstmaņa pēkšņo nāvi. Līdz musdienām saglabājies brīnišķīgs bareljefs ar ši notikuma atstāstu.
Gruti pateikt , kas ir šo autobiogrāfiju autori, bet nav izslēgts, ka dažreiz šīs autobiogrāfijas rakstīja paši valdnieki. Tās daudz stasta par to, ko tad īsti ēģiptieši uzskatīja par labu vai ļaunu. Faraons harfus par sevi saka :
„Mani mīlēja mans tēvs, mani nepārstāja mīlēt mani brāļi. Esmu devis maizi izsalkušajiem un apģērbu nosalušajiem. Esmu runājis tikai labu un atkārtojis vēlamo. Es nekad ne par vienu neesmu sacījis neko sliktu, jo esmu gribējis , lai mani savukārt būtu labi, kad Dievs mani sauks pie sevis.”
Bet valdnieka zīmogglabātavājs Šeši sacījis:
„Esmu glabājis nelaimīgo no pārākā pār viņu.”
Šie teksti acīmredzot attiecināmi jau uz Vidējo valsti , jo tikai tad radās uzskats, ka paradīze ir jānopelna ar labiem darbiem.
Senās valsts beigās sāka parādīties didaktiska jeb pamācoša literatūra. Pilnībā ir saglabājies „Ptahotepa pamācības” teksta orģināls – milzīgs papiruss, kas tagad glabājas Parīzes Nacionālajā bibliotēkā, bet tas saglabājies arī neskaitāmās kopijās. Pamācības literārais stils, forma ir nevainojami un lakoniski, toties teksts ir grūti tulkojams un skaidrojams no saturiskā viedokļa.

…