Mīti - fantastiski vēstījumi par dieviem un varoņiem radušies sirmā senatnē, pirmatnējās kopienas iekārtas uzplaukuma un sairšanas posmā. Mītu fantastiskajos tēlos iemiesoti grieķu centieni izprast dabas parādības un savu attieksmi pret tām, kā arī iedziļināties, arvien sarežģītākajās sabiedriskajās attiecībās.
Mitoloģija ir teiksmu kopums par dieviem un varoņiem. Grieķu tauta, būdama sadalīta daudzās ciltīs, nebija vienprātīga nostāstos par saviem dieviem un varoņiem. Katrai valstiņai, katram ciemam vai kopienai bija pilnīgi atšķirīgas versijas, kuras dzejnieki savukārt visai patvaļīgi pārveidoja un variēja. Tādējādi gadsimtu gaitā sakrājies ārkārtīgi plašs un daudzveidīgs materiāls, no kura mēs izraugāmies tikai visvairāk izplatītos nostāstus, pārņemot atsevišķas detaļas no skaistākajiem un interesantākajiem variantiem.
Grieķu mitoloģija, kas nebūt nebija agresīva un nepavisam nebija kareivīgi noskaņota, bez jebkādas asinsizliešanas izdarīja apbrīnojamus iekarojumus. Tai labprātīgi pakļāvās, to par savu atzina romieši un aiznesa to līdz vistālākajiem milzīgās Romas impērijas nostūriem, un pēc tūkstoš gadu ilgas prombūtnes tai atkal bija lemts atdzimt un iekarot nevis kādu atsevišķu tautu, bet gan visu Eiropu.
Brīnumi ir neatņemams jebkuras mitoloģijas elements. To netrūkst arī grieķu mitoloģijā, tomēr zīmīgi, ka pat tajos tālajos laikos “teiksmainajos” laikos brīnumainās lietas un pārvērtības kalpo galvenokārt dieviem un pavisam reti arī cilvēkiem – tiem atliek rēķināties tikai pašiem ar saviem spēkiem. Gan Hērakls , gan Tēsejs varoņdarbus veic paši, bez jebkādām burvestībām, Odips ar savu attapību padzen sfinksu, tikai pateicoties vīrišķībai, gribai un savu roku spēkam, Odisejs izglābjas no nāves vētrā, ko uzsūtījis Poseidons.
Grieķu mitoloģiskajiem priekšstatiem bija noteikta shēma, noteikta kārtība, no kā kas radīsies; kas bijis iesākumā, kas pēc tam.
…