Risinot zemes īpašuma un lietošanas tiesību jautājumus, ne mazāk svarīga un būtiska lieta ir servitūti. Civillikums precizē, ka servitūts ir apgrūtinājums pašai lietai, šai gadījumā nekustamam īpašumam, bet ne pašam īpašniekam.
Civillikums izšķir divas servitūtu grupas, kuras tālāk iedalās:
1) reālservitūti:
1.1 Atsevišķi lauku servitūti:
1.2 Ceļa servitūts;
1.3 Ūdens lietošanas servitūts.
1.4 Atsevišķie ēku servitūti:
1.5 Atbalsta tiesības;
1.6 Iebūves tiesības;
1.7 Pārkaru būves tiesības;
1.8 Notekas tiesības;
1.9 Izejas tiesības;
1.10 Augstākas būves tiesības;
1.11 Gaismas tiesības;
1.12 Skata tiesības.
2) personālservitūti:
2.1 Lietojuma tiesība:
2.2 Parastās lietojuma tiesības;
2.3 Ārkārtējās lietojuma tiesības.
2.4 Dzīvokļa tiesība.
Atšķirība starp reālservitūtiem un personālservitūtiem ir tāda, ka personālie servitūti izbeidzas ar tās personas nāvi, kam par labu servitūts pastāv, turpretim reālservitūti pastāv tik ilgi, kamēr pastāv īpašums, kam par labu tas nodibināts.
Šobrīd visaktuālākie ir ceļa servitūti, un ar tiem saistītas daudzas neatrisinātas problēmas. Vislielākās problēmas ir radušās tur, kur pagastu vai pilsētu pašvaldības, piešķirot zemi lietošanā, aizmirsušas noteikt ceļu servitūtus.
Daudzviet nerimst tiesu prāvas un turpinās kaimiņu strīdi par to, pa kuru taciņu vai ceļu, kurš un uz kuru pusi drīkst iet pa kaimiņa zemi. Parasti šāda rakstura strīdi notiek gadījumos, kad zemes īpašnieks vai mantinieks atceras, ka bijušajā īpašumā ceļš un kaimiņa sētu nav bijis, bet šodien kaimiņš lepni dodas gar pašiem mājas logiem un vēl nomet kādus atkritumus pie durvīm Paliek neatrisināts jautājums - ko darīt ? Šādus jautājumus vajadzētu risināt uz vietas, kopā ar vietējās varas pārstāvjiem atrodot kompromisa variantu abām pusēm miermīlīgā atmosfērā.…