Servitūtu vispārīgs raksturojums

Servitūts ir lietu tiesība, kas apgrūtina lietu par labu kādai personai vai nekustamam īpašumam, piešķirot servitūta izlietotājam tiesību lietot šo lietu noteiktā apjomā. Tātad ar servitūtu saprot tiesību izmantot citam piederošu lietu. Servitūtu pazīst jau XII tabulu likumi. Vārds “servitūts” atvasināts no latīņu vārda “servire” – kalpot: viens zemes gabals kalpo otra zemes gabala vajadzībām. Servitūts kā tiesība svešu lietu radies jau romiešu tiesībās. Tajā laikā pastāvēja arī citu veidu tiesības uz svešu lietu, bet servitūts bija pati svarīgākā.
Servitūta mērķis ir labot trūkumus galvenokārt zemes gabalu īpašnieku attiecībās sakarā ar zemes gabalu sadalīšanu. Servitūts ierobežo tā devēja vai piešķīrēja tiesības, bet neuzliek viņam par pienākumu kaut ko darīt servitūta labā.
Servitūta esenciālie elementi:
a)servitūta subjekts – neīpašnieks, noteikta persona vai noteikta zemes gabala persona(1130.p.)
b)objekts – noteikts zemes gabals reālservitūtos (1130.p.) un katra (kustama un nekustama) lieta personālservitūtos (1191.p.)
c)mērķis – lietošana (noteiktā kārtā) gūstot kādu labumu(1130.,1131.p.p.)
d)forma – servitūta koroborācija.
Visumā servitūts ir lietu tiesību svešu lietu personīgas vai nepersonīgas “lietošanas” institūts ar noteiktību attiecībā uz personām, objektu un lietošanas veidu.…