I. TEORĒTISKĀ DAĻA. Psihologu darbu analīze par sievietes autonomijas līmeni un tā saistību ar karjeras vai ģimenes dzīves prioritāti.
1. 1. Autonomijas būtība un tās veidošanās.
Psiholoģijas vārdnīcā jēdziens autonomija ir traktēts kā “sociālas kopienas, grupas vai indivīda iespēja rīkoties patstāvīgi, gan pieņemot vissvarīgākos lēmumus, gan arī tos realizējot”. (6., 27.)
“Autonomija ir personības patstāvīgās funkcionēšanas spēja, kad tā ir atdalīta no citiem un darbojas savas individualitātes interesēs. Personība ir atonoma tad, kad ir spējīga pilnībā patstāvīgi reaģēt uz savām personiskajām vajadzībām” - šādi autonomijas būtību raksturo profesors A. Menegetti. (11., 9.)
Tā kā jēdziena “autonomija” nozīme ir spēja patstāvīgi pieņemt lēmumus, amerikāņu psihoanalītiķe Karena Horneja šo problēmu apraksta saistībā ar indivīda spēju pieņemt lēmumu vispār, katrā savas dzīves situācijā. Cilvēcisko būtņu privilēģija, atšķirībā no dzīvnieku pasaules pārstāvjiem, kā arī vienlaicīgi apgrūtinošs pienākums ir spēja izdarīt izvēli, nepieciešamība pieņemt lēmumu. Indivīdam var rasties konflikts starp vēlmēm un pienākumu, starp vēlēšanos būt saskaņā ar citu cilvēku viedokli un savu personīgo pārliecību, kas paredz izteikt pretēju nostāju. Šādu konfliktu tipu, sfēru un intensitāti nosaka civilizācija, kurā mēs dzīvojam. Ja civilizācijai raksturīgs ātras izmaiņas temps, kur sānu pie sāna eksistē galēji pretrunīgas vērtības, bet cilvēku dažādais dzīvesveids atšķiras jo spēcīgāk, tad izvēles, kuras jāizdara indivīdam, ir īpaši grūtas un daudzveidīgas. Viņš var pakļauties sabiedrības gaidām vai arī būt citādi domājošs individuālists vai arī ticēt dažādām sabiedrības noteiktām sieviešu un vīriešu normām; vai uzskatīt, ka gan vieniem, gan otriem ir piemērojamas vienas un tās pašas normas. Horneja raksta, ka lielākā daļa cilvēku neapzinās šo lēmumu pieņemšanas nozīmi un, sekojoši, nerod adekvātu problēmas risinājumu. Biežāk šie cilvēki “peld pa straumi” un viņu izvēli nosaka apstākļu sakritība. Šo indivīdu stāvokli nosaka nenoteiktība, viņi nezina kā rīkoties: viņi iziet uz kompromisu, paši to neapzinoties; viņi ir sapinušies pretrunās un šis process ir neapzināts. (16., 19. - 21.)
…
