Sirreālisms- (no franču. val. „sur” - virs, uz)- viens no vadošiem mākslinieciskajiem virzieniem pasaules mākslā 20.gs pirmajā pusē- radās 1920-to gadu sākumā, Parīzes dadaisma formā, mantojot tā antisociālu pafosu un tiekšanos uz bijušo gadsimtu klasiskās mākslas estētisko ideālu noraidīšanu. Par saviem priekštečiem sirreālisti uzskatīja 19. gs pirmās puses romantiķus, kā arī 19.gs beigu- 20.gs sākuma perioda simbolistus.
20. gs māksliniecisko virzienu vēsture- šī ir cīņas vēsture par prātu dominanti. Jebkuras grupas rašanos pavadīja manifests, kurā tika izklāstīta jaunā virziena programma, formulējās uzdevumi, apzīmējās ētiskie ideāli. Sirreālisti nebija izņēmuma kārtā. 1924. gadā Andrē Bretons (franču dzejnieks, sirreālisma pamatlicējs) publicēja pirmo sirreālisma manifestu, kurā noformulēja jaunā virziena ideoloģijas pamatus: sapnis, brīnišķīgais, neapzinīgs, „neprātīgā mīlestība”, brīvība, revolūcija. Šeit viņš pauda sirreālisma definīciju, kā „skaidrs automātisms”, līdz ar to apzīmējot pamata metodi. Sekojoši daudzas idejas un metodes ne vienu vien reizi tika pakļautas pārskatam (ieskaitot otru sirreālisma manifestu (1929)), bet tomēr automātisms vienmēr palika par malēju sirreālisma akmeni, līdzās Zigmunda Freida (austriešu neiropatalogs, psihiatrs, psihoanalīzes koncepcijas radītājs) psihoanalīzei un Anrī Bergsona (franču filozofs) intuitīvisma filozofijai.
Sirreālisti patiesībā netiecās uz vēl vienas plūsmas radīšanu. Viņi stādījās priekšā globālam uzdevumam: īstenot revolucionāru apvērsumu apziņā, izplatīt savu ietekmi attiecībā uz visiem mākslas darbības un domāšanas veidiem. Revolucionārs mērķis pieprasīja revolucionāras darbības. Sirreālistu galvenie instrumenti ir bijuši epatāža un skandāls. Grupas pastāvēšanas agrīnā periodā Parīzi burtiski terorizēja jaunie radikāli: pateicoties savai neizpratnei vārdos un darbībās Parīzes sirreālistu grupa ieguva iesauku „Bretona banda”. Pirmais un viens no skandalozākajiem notikumiem kļuva kautiņš ar Tiāras līdzdalībniekiem „Bārdainā sirds” izrādes laikā (1923). Pēc tā sekoja skandāls „Romeo un Džuljeta” pirmizrādes laikā (1926), kā arī bezprecedents grautiņš bārā „Maldorors” (1930), kurā tika pielietoti naži. …
