Šizofrēnija ir nopietna psihiska kaite, tā ir tipiska garīgā slimība.
Šizofrēnija ir kontakta zaudējums ar realitāti. Lielākas skaidrības labad teiksim, ka šizofrēniķis ir „garīgs svešinieks”, ar kuru nav iespējams rast kontaktu. Viņš ir „atgriezts” no realitātes bez reakcijām un pilnīgi vienaldzīgs. Viņš dzīvo iekšējā sapnī, un tikai retumis kādam ārpasaules apstāklim izdodas viņu atsaukt realitātē.
Psihastēnijas gadījumā rodas iekšējas cīņas, bailes un apmātības. Tāpēc, ka garīgās sintēzes trūkuma dēļ uzmācīgās idejas var ieperināties ar precizitāti, neradot nekādu pretestību. Psihastēnijas slimnieks apzinās savu stāvokli un ar gribas palīdzību mēģina radīt aizsprostu.
Šizofrēnijas gadījumā ir pavisam citādi. Slimais absolūti ieslēdzas sevī (autisms). Viņa psihe pilnīgi novēršas no realitātes. Notiek psihisko asociāciju pārbīdes, doma tiek sadrumstalota mazos gabaliņos. Šizofrēniķa prātā veidojas halucinācijai līdzīga pasaule, ko varētu salīdzināt ar „desocializētu” sapni. Reizēm šizofrēniķis ir paklausīgs, inerts un vienaldzīgs. Viņš ir atšķirts no ārējās dzīves, apziņa izzūd.
Parādās grimases, ritmiskas kustības, roku plaukšķināšana, dīvaina mīmika. Viņš atstāj novārtā viselementārākās dzīves vajadzības, tā uzrādot pašsaglabāšanās instinkta zudumu. Slimniekam var rasties halucinācijas, kurām viņš tic. Tad viņš sarunājas ar neredzamu partneri, reizēm ļoti nikni strīdas. Dažkārt viņš saglabā mazliet komunikabilitātes un pazīst personas, ko jau sen pazinis.…