Skola un pārmaiņas izglītībā Latvijā no 1991. līdz 2000.gadam

21. gadsimts ir raksturīgs ar strauju vides faktoru mainību – jauno tehnoloģiju lēcienveida attīstību, darba attiecību internacionalizēšanos, dažādu kultūru saskarsmi un līdzāspastāvēšanu, cilvēka dzīves uztveres izmaiņām plašsaziņas līdzekļu ietekmē, ekoloģisko risku parādīšanos, vispārējās orientācijas samazināšanos daudzu tradicionālo sabiedrisko attiecību sabrukuma dēļ.
Latvija, atjaunojusi savu valstisko statusu 1991. gadā, par galveno uzdevumu izvirzīja demokrātiskas, uz tirgus ekonomiku orientētas sabiedrības veidošanu. Tika radīti priekšnoteikumi tiesiskas un pilsoniskas sabiedrības veidošanai (LR Satversmes atjaunošana un papildināšana ar cilvēka pamattiesību nodaļu), bet tautsaimniecībā uzsāka pāreju uz brīvo tirgus ekonomiku.
Būtiskas pārmaiņas notikušas arī izglītības sektorā. Izglītībai pārmaiņu apstākļos tiek izvirzītas jaunas prasības:
Nodrošināt zināšanas un prasmes dzīvot demokrātiskā sabiedrībā;
Nodrošināt iedzīvotāju konkurētspēju tirgus ekonomikas apstākļos mūža izglītības kontekstā.
Šie mērķi ir jāsasniedz visai grūtā ekonomiskā un politiskā situācijā.
Jāatzīmē, ka asos politekonomiskās konkurences apstākļos daudzas lielvalstis diskutē, vai samazināt izdevumus sociālajā sektorā, tāpēc priekšplānā izvirzās stratēģijas virziens – esošo finanšu līdzekļu lietderīga un efektīva izmantošana. Ieguldījumam izglītībā ir jābūt rentablam, jāiegulda saskaņā ar sabiedrības un darba tirgus prasībām.
Izglītības sektora attīstībā, politikas veidošanā, ņemot vērā jaunās prasības un situāciju, piedalās tajā ieinteresētās puses – valdība, izpildvara, likumdošanas vara, indivīdu grupas, kas saņem izglītības „gala produktu” (vecāku padomes, arodbiedrības, profesionālās asociācijas, darba devēji), kā arī plašsaziņas līdzekļu pārstāvji.…