Izglītība Latvijā 13 – 17 gadsimtā
Skolu attīstības sākums Latvijas teritorijā ir Domskolas nodibināšana Rīgā 1211. gadā. 1226. gadā izveidojās skola pie Jura baznīcas. Tā bija paredzēta vāciešiem un atradās katoļu baznīcas pakļautībā. Ziņas par tās darbību nav atrastas. 1353. gadā nodibināja skolu pie Pētera baznīcas. Arī tā bija paredzēta vāciešiem.
Latviešu zemnieku dzīvi, sadzīves kultūru un centienus atspoguļo tautas folklora. Tajā atainojas arī tautas pedagoģiskās atziņas par cilvēku savstarpējam, attiecībām, labo un ļauno, skaisto un neglīto, par darbu un zināšanu nozīmi dzīvē. Bērniem pirmā un vienīgā skola bija ģimene. Tās saturs atspoguļojas dainās. K. Barons Latvju dainu 1, sējumā rakstīja: '"Skolu senāk nebija, viņu vietu savā vīzē it teicami izpildīja tautasdziesmas. .. tās modināja, darbināja un attīstīja bērna prātu, aizkustinādamas viņa ziņkārību par katru lietu, kas bērnam nāca priekšā, un pasniegdamas tam iecienītā pasaciņu veidā savu izskaidrojumu.”
Līdz 16. gadsimtam latviešiem skolu nebija. To izveidē svarīga loma bija reformācijai, kas 16. gadsimta 20. gados iesākās arī Latvijā. Pārmaiņas reliģiskajā dzīvē skāra arī latviešu iedzīvotājus. Viņiem nodeva Jēkaba baznīcu. Izvirzījās jautājums par skolām latviešu zemniekiem, 1558. gadā Cēsu mācītājs Millers iesniedza ordeņa meistaram priekšlikumu nodibināt skolas zemnieku bērniem. Priekšlikumu neatbalstīja.
…