Skolotāja personības loma pedagoģiskajā procesā

Mums katram ir kāda vieta, ko saucam par mājām un katram ir pirmā skola vai arī ne pirmā, bet tā skola, kuru gribas saukt par savējo. Tāpat kā mājas, tā ir kaut kādā ziņā ļoti īpaša un domās mēs mēdzam pie tās atgriezties. Tāpat kā mājinieki, mums ir savi nozīmīgie skolotāji, kas devuši ceļa maizi tālākām gaitām un iedrošinājuši tiekties pēc jaunām tālēm.
Skolotājam ir nemitīgi jāvirzās uz priekšu savā personības pilnveidošanās procesā. Tikai tad viņš var būt par paraugu skolēniem, mudinot viņus censties pēc sasniegumiem un sava potenciāla īstenošanas.
Kā teicis K.G.Jungs: “Neviens nav spējīgs radīt personību, ja pats nav personība.” [26.,190.]
“Mācību procesā pašas galvenās ir skolotāju attiecības ar skolēniem. Protams, zināšanas var gūt ļoti dažādi.. Tomēr skolēnu lielākajai daļai, jo īpaši tādiem, kas domāšanas un mācīšanās prasmes vēl nav apguvuši, skolotāji ir būtiski katalizatori. Spēju attīstība var sākties pēc tam, kad kādu laiku ir notikusi mijiedarbība ar skolotāju vai intelektuālu padomdevēju. Vai tad katram no mums nenāk prātā kāds konkrēts skolotājs, kas pratis likt apstatāties un domāt, kas licis gribēt strādāt mazliet nopietnāk? “ – jautā Žaks Delors UNESCO Ziņojumā par izglītību. [10.,132.]
Skolotājam ir liela nozīme topošas skolēna personības attīstībā, kā arī tajā, kādas izveidojas viņa intereses un mācību motivācija. Skolotāja darbs ir ne tikai labi pārzināt savu priekšmetu, bet arī pasniegt to skolēniem saprotamā veidā. Un tāpēc skolotāja uzdevums vispirms ir saprast to, kāds ir katrs no viņa skolēniem, kādas ir viņa zināšanas, intereses un spējas.

…