Strādājot par sākumskolas un pirmsskolas skolotāju, un, dzirdot kolēģu sarunas skolotāju istabā, šķiet, ka aizvien populārākā tēma ir skolēnu uzvedība gan mācību procesā, gan ārpus tā. Tikai lielākoties no skolotājiem esmu dzirdējusi sūdzības par skolēnu slikto uzvedību un to, ka ģimenē nav ieaudzināta cieņa pret skolotājiem un citiem pieaugušajiem. Nesaskatīju arī centienus no skolotāju puses izprast cēloņus šādai uzvedībai, meklēt risinājumus, izzināt psihologu teorijas par šiem jautājumiem. Lielākā daļa pat nepieļāva domu, ka pats varētu būt šīs uzvedības provocētājs. Arī es, kad sāku strādāt, sākumā centos nepieļaut, ka man būtu jāpiekāpjas kādā situācijā, jo kolēģi to vien teica, ka, lai neļaujot uzsēsties uz kakla, tad vispār netikšot galā. Tomēr ar laiku sapratu, ka tas neko labu nedod skolotāja un skolēna saskarsmē. Bieži ir nācies noklausīties skolotāju bezgalīgajā cīniņā ar skolēnu disciplīnas pārkāpumiem – varonīgā, bet veltīgā cīņā ar vējdzirnavām, kura aizņem lielāko stundas daļu, galveno mācību stundas mērķi – mācīšanu un mācīšanos, atstājot otrajā vietā. Morisa Balsona grāmatā “Kā izprast klases uzvedību” ir minēts kāds Austrālijā veikts pētījums, kurā konstatēts, ka skolotāji aptuveni 80% laika patērē bērnu kontrolēšanai un tikai 20 % laika – tiešajam mācību darbam. Tādos brīžos rodas vēlme izprast – kāpēc tā notiek? Kāpēc skolēni uzvedas tā, kā viņi uzvedas?
Tādēļ izvēlējos referāta tēmu: „Skolotāja un skolēnu saskarsme”
Mērķis: Pilnveidot izpratni par skolotāju un skolēnu saskarsmes problēmām.
Uzdevumi:
Iepazīties teorētiski ar dažu autoru domām par tēmu.
Atlasīt sev uzskatos līdzīgās teorijas un izdalīt svarīgāko.…