Indivīds komunikācijas procesā piedalās gan verbāli, gan neverbāli. Verbālā informācija tiek izteikta ar vārdiem, tā ir informācija, kas tiek uztverta ar dzirdi. Neverbālā informācija ir vizuāla, kas tiek uztverta ar redzi. Neverbālās informācijas sniegšanas process var notikt arī ar taustes palīdzību, piemēram, paspiežot roku.
Neverbālā informācija tiek izpausta ar ķermeņa morfokonstitucionālām pazīmēm- dzimumu, vecumu, rasi un etnisko piederību. Indivīds neverbāli komunikācijā piedalās izmantojot- žestus, mīmiku, pozu, ar to palīdzību tiek papildināta verbālā informācija. Neverbālo informāciju psihologi, uzskata par patiesāku, jo tā ir neapzināta.
Indivīds par sevi informāciju pauž arī ar apģērbu. Apģērbam no senas vēstures ir bijusi liela nozīme ne tikai utilitārā nozīmē, bet arī sociāli- apģērbs liecināja par piederību noteiktai kārtai, pauda kādu amatu indivīds veic. Apģērba krāsai arī bija nozīme, piemēram, viduslaikos sarkano krāsu valkāja tikai dižciltīgie.
Savā kursa darbā nolēmu aplūkot, kāda nozīme ir skolotāja vizuālajam tēlam. Mācību stunda ir sava veida izrāde, kurā galveno lomu spēlē skolotājs, kura percepcija notiek ne tikai ar dzirdi, bet arī ar redzi. Vēlos noskaidrot kādu ietekmi skolotāja vizuālais tēls atstāj uz skolniekiem, un vai tas ir nozīmīgs mācību darbā, kā arī kā tas ietekmē skolotāja un skolnieku savstarpējās attiecības.
Mana izvirzītā hipotēze. Skolotāja profesijā liela nozīme ir vizuālajam tēlam.
Pedagoģijas vēsture ir ļoti sena, un tajā galvenā loma ir pedagogiem, kas skolās sniedz izglītību skolniekiem. ”Skola” ir grieķu izcelsmes vārds, kas grieķiski nozīmē- miers, atpūta. Tā tika apzīmētas filozofu pārrunas ar saviem skolniekiem, bet vēlāk tā sāka apzīmēt arī mācības. Senajā Ķīnā skolotājam bija jāklausa kā tēvam, to vajadzēja arī cienīt kā tēvu.…