Skrējiena fāzu anatomiskais raksturojums

Skrējiens ir cikliska lokomotora kustība, kas notiek ar atgrūdienu no atbalsta virsmas. Skriešanas kustību galvenā sastāvdaļa – solis, soļa garums, soļa biežums. Atsperoties ar vienu kāju no skrejceļa, vēziena kāja, nonāk zemskarē uz zemes. Pēc zemskares vēziena kāja sāk atspērienu – atgrūšanos no zemes jeb darbības ciklu. Skriešanā mainās balsta un bezbalsta periodi. Skrējienam raksturīgs periodisks ķermeņa bezatbalsta stāvoklis. Kustības ciklu skrējienā sastāda dubultsolis, kurā izšķir divus vienatbalsta un divus lidojuma periodus. Pēc enerģiska mugurējās kājas atgrūdiena ķermenis atdalās no zemes un pāriet lidojuma fāzē. Tālāk notiek zemskare ar priekšējo kāju, bet pēc tās sākas otras kājas vienkārtējais solis. Lidojums secīgi nomaina atbalsta periodu, tāpēc skrējiens ir ritmiska kustība. Dubultsoli skrējienā sastāda labās un kreisās kājas vienkārtējie soļi, kas savukārt iedalās priekšējā un aizmugurējā vienkāršā solī. Atbalsta periodā kāja secīgi izpilda amartizators, atbalsta un atgrūdiena funkcijas. Lidojuma fāzē novēro arī ķermeņa KSC paaugstināšanās un pazemināšanās līkni. Katrai fāzei ir nosacīts sākums un beigas. Kopējā smaguma spēka ietekme ir visu pārvietošanos laiku. Tā virzās pa viļņveidīgu trajektoriju ar 10 – 12 cm amplitūdu. Visaugstākā tā ir lidojuma fāzē. Viļņveida svārstības, salīdzinot ar iešanu, samazina inerces spēks. Smaguma līnija iziet balsta laukuma priekšā, krišanu uz priekšu atvirza ātra vēziena kājas iznešanu uz priekšu. Balsta virsmas reakcija ir tikai balstā, bet var būt divas reizes lielāka par ķermeņa masu. Liela nozīme ir atbalsta virsmas raksturam. Vides pretestība ir lielāka garās distancēs, kad ķermeņa nolieces pret atbalsta virsmu ir 75 - 800, - vidējās distancēs – 70 - 750. Visas kustības notiek zināmā secībā: Atspēriena – atbalsta periods: kājas nolikšanas periods; bremzēšanas fāze; vertikāls moments; atspēriena fāze;