Dzīvības atņemšana citam cilvēkam ir viens no nāves grēkiem, taču slepkavības tik un tā ir pastāvējušas visos laikos. Kādi ir tie cilvēki, kuri spējīgi nogalināt otru cilvēku? Kādi ir tie motīvi, kuri ļauj pārkāpt gadsimtiem ilgi kaltos morāles noteikumus un aizliegumus?
Ar slepkavību tiek pārkāpta cilvēka būtiskā konstitucionālā tiesība – uz dzīvību, un cilvēks nevar īstenot nevienu no savām tiesībām, kad ir pārkāpta viena vienīga. No šī rodas apziņa, ka salīdzinājumā ar citiem nodarījumiem, slepkavībai ir augstākā sabiedriskā bīstamība un tieši tādēļ slepkavība ir viens no smagākajiem noziegumiem gan dzīvē, gan likumdošanā, gan Bībelē. Dzīvē tas ir smagākais psihisks pārdzīvojums, Bībelē lielākais grēks, likumdošanā par to paredzēts viens no bargākajiem sodiem.
Slepkavība ir tīšs noziegums un tā kvalifikācija ir tiešā atkarībā no personas subjektīvās attieksmes pret izdarīto. Vai tāpēc ir grūti inkriminēt slepkavību personai, kad procesa virzītājam jābūt pārliecinātam personas nodomā? Krimināllikuma 116.- 118 pants paredz arī visbargākos sodus. Vai tas ir pareizi? Jā. Viennozīmīgi – cilvēkam atņemta ne vien tiesība uz dzīvību, bet iespēja izmantot visas tiesības kopumā. Vai tāpēc tiesai būtu grūti sodīt personu ar bargāko sodu, ja nevar gūt pārliecību par personas nodomu?
Kas būtu tie kritēriji, kas radītu pārliecību, ka ir notikusi tīša personas nonāvēšana? Subjektīvā puse ir vainīgā psiholoģiskā attieksme pret nodarīto kaitējumu, kuru ietekmē gan viņa personiskā dzīve, gan audzināšana, gan morāles normu apzināšanās. Uzskaitītos apstākļus katrā lietā var mēģināt noskaidrot un šādi nonākt pie vainīgā domām nozieguma izdarīšanas brīdī. Noskaidrojot visus apstākļus, kas ietekmē vainīgā domu nozieguma izdarīšanas brīdī iespējams spriest viņam vistaisnāko sodu.
Ja būtu iespējams izskaidrot nozieguma subjektīvo pusi ar objektīvi redzamiem apstākļiem, tad nevajadzētu šaubīties, lemjot par personu rīcības kvalifikāciju krimināllietā.…