Latvijas Republikas Satversmes 93. pantā deklarēts, ka “ikviena tiesības uz dzīvību aizsargā likums”, tādēļ slepkavība tiek kvalificēta ka sevišķi smags noziegums.
Slepkavības tiešais objekts ir cilvēka dzīvība.
Likums vienādi sargā katra cilvēka dzīvību neatkarīgi no viņa vecuma, izglītības, nodarbes un citiem faktoriem.
Nonāvēšanu, kas ir noziedzīgs nodarījums pret dzīvību, iedala slepkavībā (tīša nonāvēšana), nonāvēšanā aiz neuzmanības un novešanā līdz pašnāvībai. Tīšu nonāvēšanu savukārt iedala slepkavībā bez pastiprinošiem un mīkstinošiem apstākļiem, slepkavībā pastiprinošos un sevišķi pastiprinošos apstākļos un slepkavībā mīkstinošos apstākļos.
Nonāvēšana saskaņā ar KL 7. pantu ir klasificējama kā noziegums. Izņēmums ir slepkavība, pārkāpjot nepieciešamās aizstāvēšanās robežas, un slepkavība, pārkāpjot personas aizturēšanas nosacījumus, kura atzīstama par kriminālpārkāpumu.
No objektīvās puses nonāvēšanu var izdarīt kā ar aktīvu darbību , tā arī ar bezdarbību. Aktīva darbība var izpausties muskuļu spēka (sišana, žņaugšana, pakāršana), ieroču un dažādu priekšmetu (šaujot, durot, sitot), dabas spēku un parādību (uguns, ūdens, zema un augsta temperatūra), paaugstinātas bīstamības avotu (dažādu mehānismu, augstsprieguma strāvas, gāzes, indīgu vielu, ķīmikāliju utt.) izmantošanā. Nonāvēšanu bezdarbības ceļā var izdarīt tad, ja persona pieļauj pasīvu uzvedību gadījumos, kad tās pienākums bijis novērst cietušā nāves iestāšanos un viņa varēja to izdarīt. Noziedzīgu nodarījumu pret dzīvību objektīvo pusi veido ne tikai nodarījums (darbība vai bezdarbība), bet arī sekas – cietušā nāve un cēloņsakarība starp vainīgās personas nodarījumu un likumā paredzētajām sekām.…
