Slēpošanas šūpulis
Slēpošanas sports Norvēģijā ir dabiska nepieciešamība, ņemot vērā šīs zemes kalnaino topogrāfiju un bagātīgo sniega segu ziemā. Modernā slēpošana radās pagājušajā gadsimtā Tēlemarkas novadā, taču sens grebums kādā klintī Rēdeijā, Nūrlandes novadā parāda, ka norvēģi jau pirms 4 000 gadiem izmantojuši slēpes. Episkajos dzejojumos seno skandināvu mitoloģijā nereti minēts Ulls (Ull), slēpšanas dievs, un Skāde (Skade), slēpošanas un medību dieviete. Islandietis Snorre Sturlasons (Snorre Sturlason; 1179–1241) savās norvēģu karaļsāgās apstiprināja, ka slēpes bijušas parasts pārvietošanās līdzekis ziemā jau sen pirms viņa laikiem. Viņš arī min, ka sāmi bijuši prasmīgi slēpotāji.
1870. un 1880. gados Tēlemarkas novada Dienvidnorvēģijā iedzīvotāji Sondres Nūrhaima (Sondre Norheim) vadībā atjaunoja interesi par slēpošanu kā sporta veidu. Sondre Nūrhaims dzimis 1825. gadā Morgedāles ielejā. Viņš sāka izmantot slēpes fiksējošus stiprinājumus. Tie viņam ļāva izdarīt pagriezienus un lēcienus, neriskējot, ka slēpes varētu nokrist. Viņš arī radīja "sašaurināto" slēpi, tā dēvēto Tēlemarkas slēpi, kas ir prototips visām mūsdienās ražotajām. Laikabiedri uzskatīja Sondri Nūrhaimu par nepārspētu slēpošanas mākslas meistaru. Viņš apvienoja parasto slēpošanu ar lēcieniem un slalomu. Pirmajās valsts mēroga distanču slēpošanas sacensībās, kas notika 1867. gadā Kristiānijā (tagadējā Oslo) viņa meistarība bija sajūsminājusi Norvēģijas galvaspilsētas iedzīvotājus. …
