Secinājumi.
Mēs nedzīvojam nošķirti cits no cita, mēs esam pietiekami tuvu kopā, lai izvairītos no citu ietekmes – mēs varam tikai gādāt, lai notiktu pēc iespējas pozitīvāka saskarsme. Sociālajā darbā pats svarīgākais ir atzīt ikkatra cilvēka vērtību un to, ka viņam iespējams augt un attīstīties
Sociālās aprūpes institūciju mērķis :
*nodrošināt pilnvērtīgu sociālo aprūpi un rehabilitāciju, radot iespēju personām ar garīga rakstura traucējumiem pilnvērtīgi pavadīt laiku, sniegt atbalstu un drošību gan klientam , gan vi,na tuviniekiem, kopumā veicināt pozitīvas izmaiņas cilvēku ar garīgās attīstības traucējumiem un sabiedrības sociālās funkcionēšanas līmenī.
Sociālās aprūpes centrā cilvēkam ar garīgās attīstības traucējumiem tiek nodrošināts pilnvērtīgs uzturs, regulāras ēdienreizes, kognitīvo un fizisko spēju veicinošas aktivitātes, sniegts emocionālais atbalsts, savstarpēja saskarsme –un šis apstākļu kopums var kavēt slimības progresēšanu un būtiski uzlabo klienta dzīves kvalitāti.
Diemžēl visiem nav pieejama kvalitatīva sociālā aprūpe, jo trūkst specializētu sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūciju, nerunājot jau par alternatīvajiem sākumiem ( dienas centri u.tml) un līdz ar to negatīvi tiek ietekmēta dzīves kvalitāte.
Lai arī sociālie aprūpētāji kļūst arvien zinošāki un izglītotāki, tomēr pildot darba pienākumus, sociālais aprūpētājs nonāk tādos apstākļos, kas nelabvēlīgi ietekmē viņa darba kvalitāti. Tie ir gan materiālo resursu trūkums, zemais darba prestižs, laika trūkums, reizēm pakalpojumu sniegšanai neatbilstoša vide, pozitīva novērtējuma trūkums.. Tāpēc ļoti svarīgi ir saskaņots komandas darbs.
Sabiedrībā un amatpersonu vidū, dominējot skatījumam uz cilvēku ar invaliditāti kā aprūpes objektu, valstī tiek attīstīti sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumi, kas galveno uzsvaru liek uz aprūpi. Šādi veidoti pakalpojumi nevis veicina cilvēku ar invaliditāti iekļaušanos sabiedrībā, bet padziļina viņu segregāciju un sociālo izolāciju.
Pakalpojumu nodrošinājums neatbilst cilvēku ar invaliditāti vajadzībām, sabiedrībā balstītie alternatīvie pakalpojumi ir pieejami nelielam cilvēku skaitam. Rezultātā cilvēki ar invaliditāti ir spiesti izvēlēties aprūpi ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas iestādēs.
Lai panāktu situācijas radikālu maiņu valstī, jāizstrādā un jāievieš stratēģija un rīcības plāni pārejas nodrošināšanai. Plānā kā prioritāte jāizvirza pāreja no aprūpes ilgstošas sociālās aprūpes iestādēs uz sabiedrībā balstītiem alternatīviem pakalpojumiem.
Jāizstrādā un jāievieš visaptveroša pakalpojumu kvalitātes nodrošināšanas un monitoringa sistēma, iesaistot neatkarīgos ekspertus – cilvēku ar invaliditāti interešu aizstāvjus.
…
