Sociālā norma ir prasības forma, ko izvirza sabiedrība (vai sociālā kopība), lai reglamentētu personības uzvedību viņas attiecībās ar dažādām kopībām un atsevišķiem cilvēkiem kā arī šo kopību darbību un attiecības, tā ir cilvēku un viņu apvienību iespējamā un pienācīgā robežas rādītāja.
Sociālā norma ir relatīvi konkrēts un loģiski pilnīgs pamatatzinums, noteikums, paraugs, ar kura palīdzību tiek regulētas attiecības cilvēku (individuālo un konkrēto subjektu) starpā. Ja pievēršamies sociālo normu jēdziena veidošanai, uzskaitot to pazīmes, jāņem vērā, ka tās veidojas sabiedrības attīstības gaitā pakāpeniski. Šo normu vēsturiskā evolūcijā sociālo normu sistēma ataino sabiedrības sasniegto ekonomiskās, sociāli politiskās un garīgās attīstības pakāpi. Tajās atspoguļojas sabiedrības, valsts vēsturiskās un nacionālās īpatnības, valsts, varas raksturs, cilvēku dzīves kvalitāte.
Sociālo normu mērķis ir novērst nesakārtotas dzīves trūkumus. Ar to, ka sabiedrības normas pārskatāmā mērā ierobežo pieļaujamo cilvēka rīcību, tās padara citu izturēšanos aprēķināmu un līdz ar to stiprina drošību. Ar to, ka tās nosaka dalībnieku tiesības uz īpašumu un trūkstošo līdzekļu izmantošanu, panākot to ar atbilstošiem piespiedu līdzekļiem, šīs normas garantē konflikta atrisinājumu mierīgā ceļā. Savukārt ierobežojot cilvēku tiekšanos tikai pēc personīgā labuma, sociālās normas atvieglo sabiedrībai izdevīgu mērķu īstenošanu.
…