Sociālistiskais reālisms un latviešu literatūra 20.gs.40.-50.gados. Andrejs Upīts un sociālistiskais reālisms

Sociālistiskais reālisms – padomju literatūras mākslinieciskā metode, kas radās 20. gs. sākumā Krievijā uz kritizētāja reālisma bāzes, jo kritizētāji reālisti, nezinādami patieso vēstures gaitu, nespēja parādīt nākotnes perspektīvas, dot sabiedrības progresīvo spēku darbības pozitīvo programmu.1 Sociālistiskā reālisma rašanās priekšnoteikumi:
1) proletariāta revolucionārā cīņa, respektīvi, sociālistiskās īstenības fakti kā jauna īstenība, kā jauns tēlojuma priekšmets,
2) jauna attieksme pret šo tēlojuma priekšmetu, t. i., marksistiski – ļeņiniskais pasaules uzskats un Komunistiskās partijas politika kā jauna vērtējuma un jaunu uzdevumu noteicēji. 2
Šo terminu ieviesa marksisma kritiķi 20. gs. 30. gados. Sociālistiskais reālisms prasa no mākslinieka patiesu, vēsturiski konkrētu īstenības attēlojumu tās revolucionārajā attīstībā. Pirmais šo metodi savā romānā Māte (1907) izmantoja M. Gorkijs. Sociālistiskais reālisms atspoguļo dzīvi sociālistiskās sabiedrības veidošanās procesā ceļā uz komunismu. Sociālistiskais reālisms no citiem virzieniem atšķiras ar to, ka ideāla pamatā ir Komunistiskās partijas domas. Sociālistiskais ideāls ir iemiesots jauna tipa pozitīvajā varonī, kura iezīmes nosaka personības un sabiedrības vienotība, kolektīvā, brīvā, radošā celtniecības darba patoss, pacilātas padomju patriotisma jūtas, partejiskums, komunistiskā attieksme pret dzīvi. Sociālistiskais reālisms iemieso sociālistiskā tautiskuma principu mākslā. Sociālistiskais reālisms attīsta tālāk kritizētāja reālisma tradīcijas, atmaskojot visu, kas traucē attīstību, veidojot negatīvus tēlus, kas tipizē visu veco, atpalikušo. …