Šo jēdzienu pirmo reizi zinātniskajā literatūrā skaidroja Emīls Durkheims (1858–1917). Savās slavenajās lekcijās Sorbonā viņš atzīmēja, ka socializācija ir nemitīgs process, kuram pakļauti visi cilvēki un kurš jāuzskata par specifisku un speciālu kulturālu atklājumu cilvēku sabiedrībā, jo šajā procesā tiek saglabāta pati sabiedrība. 1
Socializācija – sociālās un kultūras pieredzes (darba iemaņu, zināšanu, normu, vērtību, tradīciju) apguve un tālāka attīstīšana; process, kura gaitā indivīds iekļaujas sabiedrisko attiecību sistēmā un kurā veidojas viņa sociālās kvalitātes. Socializācijas jēdziens ir plašāks nekā jēdzieni “izglītība”, “apmācība”, “audzināšana”. Bez audzināšanas, t.i., sociāli kontrolējamiem, organizētiem, plānveidīgiem procesiem, socializācija ietver arī stihiskus, spontānus procesus, kas ietekmē personības veidošanos. Mūsdienu sabiedrībā galvenie socializācijas institūti, kas iesaista indivīdu sabiedrības dzīvē, māca viņu izprast kultūru, izturēties kolektīvā, apliecināt sevi un veikt dažādas sociālās lomas, ir ģimene, mācību un audzināšanas iestādes, darba kolektīvs, sabiedriskas organizācijas, masu komunikācijas līdzekļi. Ļoti nozīmīgs bērnu un jauniešu socializācijas institūts ir vienaudžu sabiedrība. 2…