Socioloģiskās tiesību doktrīnas

Starp nozīmīgākajām teorijām, kas apskata tiesības socioloģiskā aspektā uzskatāmas: Rūdolfa Jēringa teorija par tiesībām sociālā aspektā; Eižena Ērliha teorija par tiesībām kā cilvēku apvienību iekšējās organizētības izpausmi; Leona Digī teorija par tiesībām sociālās solidaritātes apstākļos.1

R. Jēringa tiesību koncepcija.

Jērings (1818.­1892.) definē tiesības kā sociālās dzīves (šī vārda plašākā nozīmē) noteikumu kopumu, kuru ievērošanu ar ārējiem piespiedu līdzekļiem nodrošina valsts vara. Viņš izdala šādus trīs elementus, kam piemīt izšķiroša nozīme tiesībās: tiesību atkarība no valsts varas jeb piespiedu raksturs, tiesību norma un tiesību mērķis (vai sociālās dzīves nosacījumi).
Piespiedu raksturs ¨ saskaņā ar R. Jēringa mācību tiesības sastāv no tiem sabiedrībā sastāvošiem noteikumiem, kuriem piemīt vara. Tā kā valstij vienīgai sabiedrībā piemīt vara īstenot spaidus, tad valsts vara ir vienīgais tiesību avots. Citas organizācijas, kurām arī ir tiesības radīt savus noteikumus, piemēram, baznīcai, šīs tiesības ir ieguvuši vai nu kā īpašu privilēģiju vai ar valsts klusējošu piekrišanu. Kritērijs, kas nodala tiesības no morāles ir to noteikšana un realizēšana ar valsts varas palīdzību.
Norma ¨ ir tiesību iekšējā sastāvdaļa ar formālu, abstraktu raksturu, kas domāta cilvēku vadīšanai. Norma ir praktiskās dabas priekštats, ciktāl tā regulē cilvēku uzvedību. Šajā izpratnē norma ir uzvedības noteikums, kas atšķiras no citiem noteikumiem, sakarā ar tās spējām vadīt cilvēkus. …