Naudas sods – naudas piedziņa, ko tiesa vai cita uz to pilnvarota institūcija vai amatpersona Kriminālkodeksā vai Administratīvajā kodeksā paredzētajos gadījumos uzliek fiziskām personām.1
Šā darba temats tiks apskatīts tikai no krimināltiesību aspekta, neskarot administratīvās tiesības.
Tiek izvirzīti un turpmāk apskatīti trīs pamatjautājumi:
1) naudas sods un tā būtība;
2) naudas soda izpildes kārtība;
3) ārvalstī piespriesta soda izpildīšanas kārtība.
Kā papildjautājums tiks minēts KL 55.pants – nosacīta notiesāšana, ko var noteikt arī tad, ja personai tika noteikts sods naudas soda veidā.
Naudas sods ir visvieglākais Krimināllikumā paredzētais pamatsoda veids, kā arī ir iespēja šo sodu noteikt kā papildsodu.1
Naudas sods ir naudas piedziņa, ko tiesa uzliek šajā pantā noteiktajos apmēros kā pamatsodu vai papildsodu [KL 41.p.]
No šī likuma norādījuma izriet, ka naudas sodu par vienu un to pašu nodarījumu nevar piespriest vienlaikus kā pamatsodu un kā papildsodu.
Naudas sods nav saistīts ar notiesātā brīvības ierobežošanu, taču viņam var rasties būtiski materiālas dabas ierobežojumi, jo naudas sods ir mantiska rakstura sods.2
Naudas sods atbilstoši noziedzīgā nodarījuma smagumam un vainīgā mantiskajam stāvoklim nosakāms no vienas līdz divsimt Latvijas Republikā noteikto minimālo mēnešalgu apmērā sprieduma taisīšanas brīdī, norādot spriedumā šā naudas soda summu Latvijas Republikas naudas vienībās [KL 41.p.].
KL Sevišķās daļas pantos, kuru sankcijās kā pamatsods paredzēts arī naudas sods, noradīts arī maksimālais apmērs.
Mantas vērtība, kas izteikta minimālajās mēnešalgās, Krimināllikumā tiek lietota, arī kvalificējot noziedzīgo nodarījumu. Tomēr tajā gadījumā ņem vērā minimālo mēnešalgu kopsummu nodarījuma izdarīšanas brīdī, bet nevis sprieduma taisīšanas brīdī. Tā atrisinot jautājumu par nodarījuma kvalifikāciju un soda noteikšanu, proti, neņemot vērā likuma atpakaļejošo spēku, likumdevējs rīkojies atbilstoši KL 5. panta otrās daļas norādījumiem – attiecas uz nodarījumiem, kas izdarīti pirms attiecīgā likuma spēkā stāšanās, kā arī uz personu, kura izcieš sodu vai izcietusi sodu, bet kurai saglabājusies sodāmība.3
Krimināllikuma 41. pantā noteikts, ka naudas sodu tiesa piespriež atbilstoši noziedzīgā nodarījuma smagumam un vainīgā mantas stāvoklim. Šāda likuma prasība nozīmē, ka naudas sods nav piespriežams nevis tāpēc, lai vainīgais atpirktos no cita soda un arī ne tāpēc, lai vainīgo izputinātu. Likums arī pieļauj tiesai naudas soda samaksu sadalīt termiņos vai atlikt uz laiku, kas nav ilgāks par vienu gadu no dienas, kad spriedums stājies likumīgā spēkā [KL 41.p. 3.d.]…
