Sods taču ir labprātīgi sabiedrībā un valstī izveidots institūts, kam ir racionāls pamats. Nevar piekrist, ka sods ir noziedzīga nodarījuma dabiskas sekas. Sodu nevar atzīt par neatņemamu sabiedriskās kontroles elementu, jo līdz ar to mēs atzītu, ka sabiedrības vērtības galvenokārt balstās vienīgi uz bailēm no atbildības un soda.
Pirms aptuveni sešdesmit gadiem pasaules sociologu vidū bija populārs pat uzskats, ka sods vispār neietekmē likumpārkāpumu un citu deviāciju līmeni. Protams, šis viedoklis neiztur kritiku un praksē noteikti nebūtu attaisnojies, ja vien kāda valsts uzdrošinātos atcelt visu veidu sodus. Taču šī teorija nebija arī absolūti nepareiza, jo sods noteikti nav būtiskākais līdzeklis, kā nodrošināt sociālo normu ievērošanu. Sabiedrībā pietiekami netiek novērtēts tas, ka sods tiek piespriests nevis kā negatīva "pelnīta alga" par noziedzīgu nodarījumu, bet gan tādēļ, ka ar sodu valsts cenšas panākt noteiktu mērķi.1
Noziedzības līmenis Latvijā ir augsts, tai skaitā arī nepilngadīgo izdarīto noziegumu līmenis un notiesāto uzturēšanai valsts tērē milzu līdzekļus. Nav noslēpums, ka brīvības atņemšanas iestāde ir zināšanu un pieredzes apmaiņas vieta starp notiesātajiem un ievērojot to, ka Krimināllikumā par vairāku noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu ir paredzēts brīvības atņemšanas sods un to, ka brīvības atņemšanas sods ir visizplatītākais soda veids, ko piemēro tiesa, nepieciešams ieviest alternatīvus soda veidus brīvības atņemšanas sodam, lai nerastos situācija, kad cietumi ir pārpildīti, līdz ar ko, nebūs iespējams nodrošināt Eiropas Padomes prasībām atbilstošus dzīves apstākļus notiesātajiem, jo jaunu cietumu celtniecībai līdzekļu nav. Bez tam soda mērķis ir panākt, lai notiesātais un citas personas pildītu likumus un atturētos no noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas, ko daudzos gadījumos var panākt piemērojot vainīgajam noziedzīga nodarījuma izdarīšanā citus – ar brīvības atņemšanu – nesaistītus soda veidus. …
