Vārds „kultūra” nāk no latiņu vārda colere, kas nozīme „kultivēt, apstrādāt zemi”. Saskaņā ar vārdnīcu, ar šo jēdzienu apzīmē vēsturiski izveidojušos sabiedrības, radošo spēku un cilvēkspēju attīstības līmeni, kas izpaužas dzīves organizēšanas un cilvēku darbības tipos un formās, kā arī viņu izveidotās materiālās un garīgās vērtībās.1
Tomēr arī šī definīcija atspoguļo tikai vienu no kultūras izpausmēm. Ir jāpiekrīt, ka kultūra ietver sevī pilnīgi visu, kas ir cilvēkam apkārt un kas ir radies tā darbības rezultātā, sniedzoties pāri tam, ko mēs apzīmējam kā kultūru šaurā nozīmē, proti, mākslai, teātrim, literatūrai, u.tml.
Kultūra vienmēr ir bijusi cieši saistīta ar cilvēku, jo cilvēks ir tas, kas to veidojis visos laikos. Taču vienlaikus arī katrs cilvēks, katra personība ir kādas noteiktas kultūras vides produkts, jau agrā bērnībā uzņemot tradīcijas, attiecību sistēmu, vērtības, pasaules redzējumu. Līdz ar to dialogs starp divām personām, kurām ir atšķirīga kultūrētiskā pieredze, vienlaikus ir arī dialogs starp divām kultūrām, starp divām pasaulēm.
Biznesam kļūstot globālam, kultūra ir pārvērtusies arī par svarīgu uzņēmējdarbības faktoru. Biznesa vidē uzskati par vadītāja lomu, apspriežu funkciju, plānošanas nepieciešamību, komandas nozīmi vai pat pašu organizācijas mērķi bieži tiek pašsaprotami un kolēģi tos pat neapspriež. Tomēr pat divās kaimiņvalstīs tie var izrādīties ļoti dažādi. Eiropas uzņēmēju mērķi ir šķietami ārkārtīgi līdzīgi, tomēr to īstenošanas taktika var būt radikāli atšķirīga.2 …