Ar tualetes apmeklējumu Jurģim un Elīnai bija dažādākas pieredzes. Jurģis ļoti labi saprot, kas tualetē ir darāms un kad viņam ir nepieciešamība tualeti izmantot. Kad tualetes apmeklējums jau ir bijis un ir radusies vajadzība pēc tualetes apmeklējuma atkārtoti, Jurģis pats aiziet uz tualeti, bez atgādināšanas vai uzaicinājuma.
Elīna, savukārt, nēsāja autiņbiksītes un uz tualeti mēs, protams, viņu vedām, pat sēdēju klāt un izklaidēju, palaidām pa krānu ūdens lai tek, lai viņai varbūt rastos vēlme pačurāt podiņā dzirdot tekoša ūdens skaņu, taču tas viss bija velti, tiklīdz viņa atgriezās grupas telpā no tualetes apmeklējuma, pagāja pāris minūtes un autiņbiksītes “pludoja”. Taču vienu reizi viņa bija pačurājusi podiņā un tika uzslavēta un jutusies tik ļoti priecīga par to, ka pamostoties no diendusas, neesot vēlējusies vilkt autiņbiksītes, taču pēcpusdienā, to atkārtot nebija izdevies un tāpēc nācās atgriezties pie autiņbiksītēm. Bet uz šo brīdi Elīna ir iemācījusies tualetes apmeklējuma laikā arī pačurāt podiņā un vairs nevalkā autiņbikses. Tas ir ļoti liels sasniegums viņas attīstībā.
Bērns kuram ir autisms vēl nenozīmē, ka viņš dzīvē neko nesasniegs, ka viņu būs jāaprūpē visu mūžu, ka viņš nespēs par sevi parūpēties, ka viņam nebūs pašam savas ģimenes, ka viņš nespēs mīlēt un cienīt citus. Autismu es nesaskatu kā slimību, es to saskatu kā vienu no rakstura īpatnībām, gluži tāpat kā lasot horoskopus, es izlasu, ka auns ir tāds un tāds, strēlnieks tur tāds un tāds, bet vai tas, ko kāds astrologs un zinātnieks par horoskopiem un autismu ir uzrakstījis ir jāpieņem un mainīt mēs tur nevaram neko. Es saku “Nē! Tā nav!”. Daudz, kas šajās mūsu dzīvēs notiek, kontrolējam mēs, ar savu rīcību, ar savu attieksmi, ar savu redzējumu uz lietām. Protams, diagnoze autisms nav tas pats, kas iesnas vai gripa, tas ir tas, ar ko ir jāsaskaras visu savu dzīvi, ik dienas, ik stundas, ik minūtes, bet tas kāda dzīve būs šim bērnam, kuram ir autisms, ir atkarīga no tā, cik lielā mērā to ir pieņēmuši viņa tuvinieki, viņa ģimene. Jo pārvarēt visas grūtības un šķēršļus uz attīstību un izaugsmi var sekmēt mīloša ģimene, kas autismu ir pieņēmuši nevis kā slimību, bet kā pārbaudījumu un dāvanu. Jo tāds bērns sniegs dzīvē to, ko nespēs pat iedomāties. Šāds bērns nekad tev nemelos, viņš vienmēr tev teiks tikai taisnību, viņš būs smaidīgs, viņš spēs pārsteigt tādos brīžos un tā, kā nekad no viņa nekas tamlīdzīgs nebūs gaidīts, un no viņa spēs arī mācīties.
…
