1944. gadā Džons von Ņūmens un Oskars Morgenšterns publicēja sensacionālu darbu, kurā viņi analizēja vairākas problēmas vai spēles, kurās divi vai vairāki cilvēki vai organizācijas rīkojās pēc savām interesēm un kurās neviens no viņiem nevarēja diktēt spēles iznākumu. 1947. gadā viņi publicēja grāmatu “The Theory of Games and Economic Behavior”. Pēdējo gadu laikā spēļu teorija ir kļuvusi par ļoti populāru jomu studijām un izpētei, pētījumiem. Spēļu teorija tiek pielietota, lai analizētu firmu uzvedību, politiku, starptautiskās attiecības un ārpolitiku. 1994. gadā trīs agrākajiem spēļu teorētiķiem Džonam F. Nešam no Prinstonas, Džonam C. Harsanijam no Berklejas un Reinardam Seltenam no Bonnas universitātes tika piešķirta Nobela prēmija Ekonomikas zinātnēs. (Karl E. Case, Ray C. Fair, 1996)
Kā apgalvo Džeimss Grunigs (James E. Grunig, 1992), spēļu teorija ietver sevī jēdzienus, kas palīdz mums saprast formālās īpašības, struktūru un matemātiskās attiecības starp diviem vai vairākiem lēmumu pieņēmējiem, kad katra indivīda lēmumi ietekmē tos lēmumus, ko pieņems citi.
Spēles var tikt spēlētas lēmumu pieņemšanas situācijās, kurās divi vai vairāki lēmumu pieņēmēji (tie var būt gan indivīdi, grupas, organizācijas, gan veselas sociālas sistēmas) ņem vērā viens otra lēmumus, lai palielinātu ieguvumus vai mazinātu zaudējumus, kur ieguvumi un zaudējumi var būt viņu pašu vai kāda cita.…