Bērni, bērnība, spēle. Šie jēdzieni liekas neatdalāmi: ja bērns ir vesels, viņš spēlējas. Tas liekas vienkārši, tomēr, kad dažādi teorētiķi centušies izpētīt spēli, sevišķi bērnu spēli, izrādījies, ka tas nav tik vienkārši. Rodas jautājumi: Vai bērnu spēle ir pastāvējusi vienmēr? Kā bērni spēlējušies sen senos laikos? Kā pret to izturējās pieaugušie?
Tā varētu uzskaitīt daudzus līdz galam neatbildētus jautājumus. Šobrīd pieaugušie piekrīt, ka spēle ir neatņemama bērna dzīves sastāvdaļa, spēlē bērns izzina apkārtējo pasauli, izsaka savas iekšējās izjūtas, apgūst visdažādākos uzvedības veidus un lomas, cilvēku savstarpējās attiecības. Spēle ir bērna morāles attīstības skola un nevis priekšstatos, bet gan uzvedībā, rīcībā.
M. Kleina 1932. gadā publicēja savu grāmatu “Bērnu psihoanalīze”, kurā aprakstīja savu pieredzi. Spēle viņas darbā bija kļuvusi par centrālo un galveno metodi. Viņa bija nonākusi pie secinājuma, ka visa bērna uzvedība spēlē simbolizē neapzinātās vēlmes, bailes, priekšnojautas, priekus. Spēles procesā terapeits nonāk specifiskās attiecībās ar bērnu, esot pasīvā figūra (lay figure), kuram bērns nodod tās lomas, kas atbilst viņa reālajām attiecībām ar cilvēkiem un viņa jūtām pret tiem. M.Kleina uzskatīja, ka spēlē terapeits ir it kā bērna konfliktu fokusā, un viņa uzdevums ir padarīt šos konfliktus bērnam apzinātus, interpretējot bērnam viņa spēli. Protams, M. Kleina uzsvēra, ka atsevišķus simboliskus spēles momentus nevar interpretēt atrauti no bērna uzvedības visas spēles kontekstā. Visbiežāk savā darbā viņa izmantoja mazas miniatūras lelles, kas bija bērna ģimenes locekļi. Akcents tika likts uz spontānu bērna spēli.…