Staļina bija viens no harizmātiskiem un autoritārākajiem Padomju Savienības vadoņiem, kura izveidotais režīms mūsdienās tiek uzskatīts par totalitāru. Tam bija raksturīga vadoņa vienpersonīga jautājumu izlemšana, represijas un terors, kas iedzīvotājos iedvesa bailes. Staļins ap sevi bija izveidojis uzticamu personu grupējumu un centralizējis valsti ar birokrātiskā aparāta palīdzību, komunistiskajai partijai atvēlot salīdzinoši mazu lomu.
Neilgi pēc Staļina nāves situācija valstī mainījās, viņa varas mantinieki uzsāka represiju un terora apjomu apzināšanas darbu, kā arī tā oficiālu publiskošanu dokumentu vai valsts augstāko amatpersonu uzstāšanās formā. Tomēr tā bija tikai vēlme saglabāt un nostiprināt varu, nevis patiesa nepieciešamība izvērtēt valsts vēsturi. Līdz ar to Staļina mantojuma kritika bija tikai politisks lozungs.
Šī darba mērķis ir atspoguļot kā, sākot ar 1956. gadu, valsts un partijas svarīgos forumos un dokumentos tika realizēta Staļina personības kulta atspoguļošana un atmaskošana, kas ar pārtraukumu ilga līdz 1961.gadam. Lai to paveiktu, tika izvirzīti uzdevumi iezīmēt:
1.personības kulta kritikas aizsākumu 1956.gadā un notikumus, kas to veicināja;
2.realizētās Staļina darbības kritikas sekas padomju valstī un tās satelītos Austrumeiropā;
3.Hruščova attieksmes maiņu pret Staļina personības kultu un kritikas apsīkumu 1957.gadā;
4.personības kulta kritikas atdzimšanu 1961.gadā.
Nolūkā atklāt formulēto tematu, tika apzināti tā laika perioda oficiālie dokumenti: Hruščova uzstāšanās runa PSKP 22.kongresā 1956.gada 25.februārī, 1957.gada 29.jūnija PSKP CK Plēnuma lēmums “Par Maļenkova, Kaganoviča un Molotova antipartejisko grupu” un partijas 22.kongresa, kurš notika 1961.gada oktobrī, stenogrammas (skat. izmantoto avotu un literatūras sarakstu). Turklāt tika izmantota 2003.gadā latviešu valodā iznākusī Viljama Taubmana grāmata “Hruščovs un viņa laikmets”, kā arī krievu valodā rakstošo autoru F.Burlacka, N.Verta, J.Jemeļjānova, L.Kacva, S.Konstantinova, R.Medvedjeva, R.Pihoja un A.Pižikova publikācijas par attiecīgo tēmu (skat. literatūras sarakstu). Bez tam tika apskatīti izziņas materiāli, izmantojot interneta iespējas – enciklopēdiskā saita1 šķirkļi par PSKP 20. un 22. kongresu.
1. 1956.gads – Staļina kulta publiskas kritikas aizsākums
Pēc Staļina nāves viens no viņa pēcteču uzdevumiem bija sniegt atbildi uz jautājumu - kā sadzīvot ar atstāto mantojumu, kurš izrādījās daudz drausmīgāks nekā varēja iedomāties. Nāves nometnēs jeb Gulagā vēl bija ieslodzīti gandrīz 2,5 miljonu personu, no kurām ap pusmiljonu tā sauktie – politiskie. Tātad radās jautājums – ja šīs notiesātās personas ir nevainīgas, tad vainīgi automātiski ir to ieslodzītāji. …
