Bērni ir mūsu nākotne, bet par mūsu nākotni ir jārūpējas jau šodien. Bieži rodas situācijas, kad bērns pats nevar sevi aizsargāt, viņš ir bezspēcīgs pret tiem cilvēkiem, kas kādā veidā cenšas gūt labumu sev, nodarot pāri bērnam. Bērniem ir jāvelta īpaša uzmanība, tiem ir nepieciešama īpaša gādība un attieksme. Bērna tiesības ir tādas pašas kā cilvēka tiesības, vienīgi tās ir specifiskas, tās ir tiesības uz bezmaksas veselības aprūpi, tiesības uz atpūtu un brīvo laiku, tiesības uz izglītību, tiesības uz ģimeni utt.
Ne tikai tuvākajiem cilvēkiem un ģimenei ir jārūpējas par bērniem, šī aizbildņa loma jāuzņemas arī valstij. Valstij ir ļoti liela nozīme bērna tiesību nodrošināšanā, un tā nav mazāka par ģimenes lomu. Tā kā bērns pats savas tiesības neapzinās, viņa nezināšanu pieaugušie var izmantot savtīgās interesēs. Tātad – nākotni mēs veidojam jau tagad, un tas, kādi izaugs mūsu bērni, lielā mērā ir atkarīgs no mūsu rīcības tagad, jo:
investēšana bērnos ir investēšana nākotnē;
izmaiņas sabiedrībā – uz labāku vai sliktāku pusi– tieši ietekmēs bērnus;
sabiedrībai dārgi izmaksā bērnu pamešana novārtā.
Lai varētu runāt par bērnu tiesībām ir jāzina cilvēktiesības, jo bērns ir cilvēks, tikai maziņš un neaizsargāts. Cilvēktiesības ir tiesību normu kopums, kas regulē attiecības starp valsti un indivīdu (indivīdu grupām); tās nosaka standartus, kādai ir jābūt valsts attieksmei pret indivīdu, kā arī aizsardzības mehānismu pret valsts, to institūciju un amatpersonu izdarītajiem pārkāpumiem.
Cilvēktiesības ir skaidras, precīzas un konkrētas tiesību normas, tās ir ietvertas starptautiskos dokumentos un Latvijas Satversmē un likumos.
Demokrātiskas un tiesiskas valsts pamatā ir cilvēktiesības. Latvijas Republika, jau 1990. gada 4. maijā atjaunojot neatkarību, pievienojās 51 cilvēktiesību dokumentam, tādējādi savu iedzīvotāju un starptautiskās sabiedrības priekšā apliecinot apņēmību sargāt un aizstāvēt cilvēktiesības.
Cilvēktiesības ir efektīvs indivīda "juridiskais ierocis" cīņā pret daudzkārt spēcīgāko valsti un var tikt izmantots kā:
indivīda tiesības uz aizsardzību pret valsts iejaukšanos viņa brīvībās;
indivīda tiesības pret valsti prasīt no tās sev kādu labumu;
indivīda tiesības pret valsti uz taisnīgu procedūru un viņa interešu vērā ņemšanu;
indivīda tiesības pret valsti prasīt no tās aizsardzību pret citiem indivīdiem.
Cilvēktiesību aizsardzībā būtisks ir ne diskriminācijas princips.
Cilvēktiesības piemīt ikvienai personai neatkarīgi no tās rases, tautības, ādas krāsas, valodas, dzimuma, vecuma, veselības stāvokļa, sociālās izcelsmes, ticības, politiskās pārliecības, seksuālās orientācijas vai citiem apstākļiem. Nepieciešamības gadījumā valsts papildus sniedz palīdzību mazaizsargātām grupām to tiesību pilnvērtīgai realizācijai. Cilvēktiesības nav absolūtas. Cilvēkam tiek garantēta pilnīga brīvība tiktāl, ciktāl to demokrātiskas sabiedrības pastāvēšanas labad neierobežo likums. Tikai, teorija ir viens, bet praksē bieži vien cilvēki sastopas ar savu cilvēktiesību neievērošanu, ierobežošanu utt.…
