Iekarošanas kari un cita veida starptautiski bruņoti konflikt pasaules vēsturē nav reta parādība. Bija jāpieliek krietni pūliņi, lai sasniegtu tādu stāvokli, ka valsts velētos izstrādāt starptautiskas normas, kas reglamentētu bruņotus konfliktus un aizliegtu karu kā nacionālo interešu īstenošanas līdzekli starptautiskajā līmenī. Pagājušājā gadsimta divi kari, kas izcēlās Eiropā un kuros tika lietota sarežģīta kaujas tehnika, atnesa milzīgu postu un paņēma daudzu cilvēku dzīvības. [2,63]
Valstis, kas pieņēmušas “Konvencija par noilguma neatzīšanu kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci” atzīst, ka ka saskaņā ar starptautiskajām tiesībām kara noziegumi un noziegumi pret cilvēci kvalificējami kā vissmagākie noziegumi. [5]
21.gadsimta drošība ir sarežģīts un aizvien grūtāk prognozējams jautājums, jo gan jau zināmie, gan jauni apdraudējumi aizvien pieņemas spēkā. Tapēc ir būtiski katrai valstij atsevišķi un visām nācijām kopā sadarboties,lai starptautiskās drošības tiesības tiktu ievērotas.
Pēc Otra pasaules kara valstis izveidoja vairākas militāri politiskas savienības. Visi šāda veida valstu grupējumi, no kuriem lielākais ir 1949. gadā radītā Ziemeļatlantijas līguma organizācija (NATO), ir reģionālas organizācijas, jo ir izveidotas un darbojas, ievērojot ANO Statūtu prasības. To izveidošanā un darbībā ir ievēroti šādi noteikumi: 1) ģeogrāfiskās vienības princips, t. i., dalībvalstu teritoriālā saistība NATO apvieno ari valstis, kas atrodas kā Amerikas kontinentā, tā arī Ziemeļeiropā un pat Vidusjūras reģionā); 2) atbilstība ANO Statūtos minētajiem mērķiem un principiem; 3) reģionālajām miera un kolektīvās drošības organizācijām raksturīgā strukturālā uzbūve (šajās militāri politiskajās savienībās prevalē militārie orgāni, kuri ieņem vadošo stāvokli); 4) reģionālo organizāciju telpiskās darbības sfēras robežas. [1, 238]…
